Jau Vecās Derības sākumā ir stāsts par cilvēka radīšanu. Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Viņš cilvēkam atvēlēja visu dzīvo radību, lai tas par to rūpētos un gādātu: “Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” 1 Tomēr cilvēks palika tikai radība, kam pietrūka Dieva varenība un spēks.
Jau pirmajās Bībeles lappusēs ir atklāta traģiskā realitāte: cilvēks, kuru Dievs bija radījis sev līdzīgu, izrādīja nepaklausību Dievam, sākot ienīst – Kains aiz skaudības nonāvēja savu brāli Ābelu. Dievs ir Radītājs, Viņš ir radījis visu – garīgo un materiālo, dāvājot arī eņģeļiem un cilvēkiem izvēles brīvību, kas ļauj garīgām būtnēm apliecināt Dievam savu labprātīgo un nepiespiesto mīlestību. Dievs nav radījis pasauli tāpēc, ka viņam būtu bijusi vajadzība to darīt, savā labestībā viņš vēlējās parādīt savu godību arī ārpus sevis, ļaujot garīgām radībām ņemt tajā līdzdalību. Liels risks bija radīt cilvēkus un eņģeļus, kas apveltīti ar brīvu gribu, - viņi ir spējīgi šo brīvību izmantot, lai nostātos pret pašu Dievu. Taču Dieva mīlestība stāv pāri grēkam un grēka izdarītajam ļaunumam. Arī tādēļ Genesis ir reliģiska rakstura grāmata, kas aplūko cilvēku no dievišķā viedokļa.
Vecajā Derībā ir apgalvots, ka cilvēks ir radība. Arī viņš, tāpat kā visas radības, ir vājš un ierobežots. Viņa zemes dzīve beidzas ar nāvi.
To apliecina pirmā Mozus grāmata, un to pašu apgalvo visa Vecā Derība. Lūk, kas par to ir teikts Ījaba grāmatā: “Cilvēks no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.” 1 Arī citās Vecās Derības vietās cilvēka dzīve tiek salīdzināta ar puķi, kas šodien pastāv, bet rīt tās vairs nav: “Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā, kad vējš to skar, tad tās vairs nava, un neatrod vairs pat tās vietu.” 2
Daudzus gadu simtus vēlāk šie Vecās Derības vārdi gūst atbalsi Jēzus Kristus Kalna mācībā (Mateja evaņģēlija 5. – 7. nodaļa). Kristus līdzībā par puķēm cilvēkiem māca vairāk paļauties uz Dievu un atvērties Viņa gādībai un mīlestībai: “Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr es jums saku: pat Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?” 3
Tomēr tas, ka cilvēks ir tikai Dieva radība, kurai nepiemīt sava Radītāja spēks un varenība, ir iemesls, kādēļ Dievs steidzas cilvēkam palīdzēt un viņu uzklausa: “Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai, jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.” …
