Asinis ir daļa no organisma iekšējās vides. Tie ir organisma šķidrie audi. Tā kā asinis atrodas nepārtrauktā kustībā, tās saista atsevišķas organisma daļas un apgādā audus ne tikai ar skābekli un barības vielām, bet pārnēsā hormonus, fermentus un citas bioloģiski aktīvas vielas. Asinīs atrodas arī antivielas, kas nodrošina organisma aizsargreakciju. Ar asinīm pārvietojas ne tikai organismam vajadzīgās vielas, bet arī organismā iekļuvušie mikroorganismi, oglekļa dioksīds, vielmaiņas galaprodukti un dažādi starpprodukti. Asinis sastāv no šķidrās daļas – plazmas un asiņu šūnām jeb asinsķermenīšiem – eritrocītiem, leikocītiem un trombocītiem. Asiņu sastāvdaļas veidojas ārpus pašām asinīm.
Pieauguša cilvēka organismā ir 5 – 6 l asiņu.
Asins plazma
Asins plazma ir iedzeltens, stīgrs šķidrums, kura sastāvā ir apm. 90% ūdens, 7% olbaltumvielu, 0,8% tauku, 0,1% glikozes, 0,9% minerālvielu, 0,03% urīnvielas u.c. Īpaši svarīgs asiņu komponents ir plazmas olbaltumvielas. Olbaltumvielām ir vairākas funkcijas. Tās nodrošina normālu ūdens un sāļu apmaiņu kapilāros, piedalās nemainīga asiņu pH līmeņa uzturēšanā, nodrošina aizsargfunkcijas. Tās ir nozīmīgs asinsreces komponents.
Nozīmīga un stabila plazmas sastāvdaļa ir sāļi. Tie palīdz uzturēt osmotisko spiedienu un regulē vielu plūsmu cauri šūnas membrānai.
Asinīs konstatēto makroelementu un mikroelementu spektrs aptver gandrīz visus Mendeļejeva periodiskās sistēmas elementus. Uzskata, ka nav šķidruma ar sarežģītāku ķīmisko sastāvu kā asins plazma. Praktiski nav iespējams pilnā mērā asina plazmu izgatavot mākslīgi, tāpēc, ja zaudēts daudz asiņu, cilvēku glābj tikai asins donors.
Eritrocīti
Eritrocītu galvenā funkcija ir pārnēsāt skābekli un oglekļa dioksīdu. Tie ir nelielas, abpusēji ieliektas šūnas, kurām nav kodola. Tos sauc arī par sarkanajiem asinsķermenīšiem. Tie veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs. Mūža ilgums apm.120 dienas. Pēc tam tie iet bojā un veidojas jauni. To sairšana notiek liesā, aknās un sarkanajās kaulu smadzenēs.
Eritrocītu galvenā sastāvdaļa ir hemoglobīns – dzelzi saturoša olbaltumviela, kas spēj savienoties ar skābekli vai oglekļa dioksīdu. Cilvēkam saindēšanās ar tvana gāzi ir ļoti bīstama, tāpēc cietušais ātri jānogādā svaigā gaisā.
Ir aprēķināts, ka visu cilvēka eritrocītu summārā virsma ir apm. 1500 reizes lielāka par cilvēka ķermeņa virsmu. Diennaktī cilvēka organismā izveidojas 200 – 250 miljardi jaunu eritrocītu. Samazinoties eritrocītu un hemoglobīna daudzumam, cilvēks saslimst ar mazasinību. Mazasinīgiem cilvēkiem ir pasliktināta apgāde ara skābekli.
Leikocīti
Leikocītiem piemīt aizsargfunkcija. Tie ir bezkrāsainas šūnas ar kodolu un citoplazmu. Līdzīgi amēbām tie spēj izveidot māņkājiņas un ar tām pārvietoties. Leikocītus sauc par baltajiem asinsķermenīšiem. Leikocītiem organismā ir aizsargnozīme. Tie spēj satvert un iznīcināt organismā iekļuvušus mikroorganismus, kā arī citas organiskas un neorganiskas daļiņas. Šo īpašību sauc par fagocitozi. Leikocīti spēj iziet cauri kapilāru sienām un nokļūt apdraudētajā ķermeņa vietā. Ar māņkājiņām tie patver svešķermeni un aprij, fermenti to noārda un sagremo. Šādā veidā leikocīti iznīcina arī sava organisma atmirušās šūnas. Leikocīti izstrādā antitoksīnus un nodrošina imunitāti pret atsevišķām infekciju slimībām. Leikocīti dzīvo 2 – 4 dienas. Tie veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs, limfmezglos, liesā, aizkrūts dziedzerī. Izšķir leikocītus ar bezgraudainu un graudainu citoplazmu. Leikocīti bieži vien iet bojā mikroorganismu producēto indīgo vielu iedarbības rezultātā – veidojas strutas.
Izšķir dabisko imunitāti, kas ir iedzimta vai arī iegūta pēc pārciestas slimības, un mākslīgo imunitāti, kura iegūta, iepotējot profilaktisku vakcīnu vai gatavas aizsargvielas, kas iegūtas no mākslīgi inficētiem dzīvniekiem.
Imunitāte – iedzimtā un iegūtā.
Iegūtā – dabiskā un mākslīgā.
Mākslīgā – aktīvā un pasīvā.
Iedzimtā imunitāte ir ļoti stabila, raksturīga visai sugai un ir saistīta ar iedzimtām organisma bioloģiskām īpatnībām, piemēram, visi cilvēki ir imūni pret daudzām dzīvnieku slimībām.
Dabiski iegūtā imunitāte rodas organisma dzīves laikā, pēcnācēji to nepārmanto. Šāda imunitāte var būt īslaicīga, bet var saglabāties visu mūžu: piemēram, ar masalām, cūciņu cilvēki parasti otrreiz nesaslimst.
Aktīvas mākslīgās imunitātes gadījumā, iepotējot vakcīnu, mākslīgi ierosina organismu izstrādāt attiecīgas antivielas. Aktīvo mākslīgo imunitāti izveido tad, ja infekcija nedraud tūlīt un organismam pietiek laika izstrādāt antivielas.
Gatavas antivielas ievada (veic pasīvo mākslīgo imunizāciju) tad, kad aizsargefekts vajadzīgs tūlīt; piemēram:, visām personām pēc tuvas saskares ar difterijas slimniekiem ievada antiserumu pret šīs slimības ierosinātāju. To iegūst no dzīvniekiem. Šis process dod līdz 3 nedēļu aizsargefektu.
Trombocīti
Trombocīti piedalās asiņu recēšanā. Tie ir ļoti sīki, plakani šūnas fragmenti bez kodola. Trombocīti veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs. To dzīves ilgums ir aptuveni 8 dienas. Saskaroties ar asinsvadu sienas bojājumiem, trombocīti pielīp pie asinsvada virsmas nelīdzenumiem un salīp arī savā starpā. Atbrīvojas trombocītos esošās vielas, kas izraisa asinsvadu sašaurināšanos, kā arī vielas, kas nepieciešamas asiņu recēšanai. Kopā ar fibrinogēnu un kalcija sāļiem tās nodrošina asiņu recekļa jeb tromba izveidošanos. Asinis, kas izplūst no pirksta gala, sarec 5 – 7 minūtēs. Tas ir sarežģīts fermentatīvs process - organisma bioloģiskās pašaizsardzības mehānisms, kas neļauj asinīm izplūst no organisma. Ja sākusies iekšējo orgānu asiņošana, organismā ievada vielas, kas veicina asins recēšanu – kalcija hlorīdu, vikasolu (sintētisku vielu, kurai piemīt K vitamīna iedarbība) u.c. Sarecēšanu paātrina siltums.
Iedzimtu slimību, kurai raksturīga ļoti vāja asins recēšana, sauc par hemofiliju. Cilvēkiem, kuriem ir hemofilija, mazākā brūce var radīt organisma noasiņošanu.
Asins sarecēšana ir nevēlama parādība nebojāta asinsvada iekšpusē. Tas notiek, piemēram, ja asinsvada iekšējā siena kļūst nelīdzena iekaisuma procesa vai sklerotisku izmaiņu dēļ. Šādās nelīdzenās vietās trombocīts sabrūk, sākās asins sarecēšana, veidojas trombs. Šādu saslimšanu sauc par trombozi. Tromboze ir bīstama, jo trombs var atrauties no asinsvadu sienas un nosprostot kāda dzīvībai svarīga orgāna asinsvadus, izraisot nāvi. Lai novērstu trombu veidošanos vai lai tos izšķīdināt, organismā ievada vielas, kas kavē asins recēšanu – fenilīnu, heparīnu u.c.
Fenilīns ir sintētiska viela, bet heparīns - dabisks antikuagulants, kuru izstrādā dažas leikocītu formas un saistaudu šūnas.
