Cilvēcības vārdnīca Ojāra Vācieša dzejā

Cilvēcība ietver sevī spēju mīlēt – vienu no stiprākajām, jūtām, kādas ir piešķirtas cilvēkam:

Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
kad, kopā sanākušas,
debesis un zeme zied
un tur pa vidu
jūsu mīlestība nāk.
(Mīlestība)

Ja nav citam,
tad nav pašam
mīlestības,
iznāk –
ja ir sirdī
labā gaismā,
tad viss mīlais iznāk.
(Zeme)

Paliec mana trimda, mana māja,
Murgos mierini un miegā traucē.
[..]
Bet tu paliec. Lai kā zirgs ap mietu
Pulksteņrādītājs ap asi rikšo.
Vismaz kopīgs abiem mums ir cietums,
Vismaz kopīgs mums ir nenotikušais.
(Mīlestībai)

Cilvēcība izpaužas kā mīlestība pret pasauli un apkārtējo vidi:

Un miljono reizi, pasaule,
Tu esi mana mīlestība.
(Kuru miljono reizi?...)

Mākonis stāv rāmi,
zibens šautru nemet.
māj kā mīļa māmiņa
mūsu mīļā zeme.
(Paaudze)…