Evolucionārā teorija.
Manas personīgās domas man jau bija skaidras no paša sākuma. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēces rašanās ir vislielākā mērā saistīta ar «mērkaķiem». Es atbalstu evolucionāro versiju, jo abas pārējās man liekas nepieņemamas. Kristīgo versiju es neesmu apdomājis nekad, citi protams man varētu arī nepiekrist, bet es domāju nekad to arī nedarīt. Vienīgā lieta, kas ņemta no kristietības un kurai es dzīvoju līdzi, ir gadu skaitīšanas sistēma (to gan man neviens neprasīja izlemt ). Kosmiskā teorija ir tā, kas manu prātu satrauc relatīvi visvairāk, jo es zinu, ka ir daudzas tādas lietas, ko ar cilvēka spējām, manuprāt, nevar izskaidrot. Viena no tām lietām ir, piemēram, Stonhendža Lielbritānijas dienvidos. Lasot par to manī radīja šaubas gan tas, kā cilvēki teorētiski bija to cēluši, gan tas, ka akmeņi, no kuriem Stonhendža ir būvēta, bija atvesti pat no 200 km attāluma. Tas protams būtu bijis jauki, ja cilvēki to būtu spējuši izdarīt, bet es domāju, ka tur ir bijis kāds augstāks spēks. Mani vēl satrauc Lieldienu salas statujas. Tās ir skaists vēstures piemineklis, bet par to izcelsmi es vēl neesmu pilnībā pārliecināts. Vēl ir viena tāda lieta, kas liek «manām acīm iemirdzēties» — es gan neatceros, kā doto objektu sauc, bet es zinu, ka tā ir siena no akmens bluķiem, starp kuriem nevar iebāzt pat žileti, bet, kas no dažāda lieluma akmeņiem ir izveidojusies diezgan simetriska. Tā varētu vēl turpināt runāt par šiem pasaules brīnumiem, bet visus jau vienalga neaprunāsi… Antropoģenēze- vēsturiski evolucionārs cilvēka fiziskā tipa, pirmatnējā darba, valodas un sabiedrības veidošanās process. Antropoģenēzes galvenās problēmas: izzināt robežu starp dzīvnieku un cilvēku, noteikt cilvēka tiešo priekšteci (dzīvnieku), cilvēces senumu un pirmdzimteni (rašanās vietu), cilvēka evolūcijas stadijas un tās virzītājspēkus, izsekot pirmatnējās sabiedrības veidošanās procesiem. Hipotēzi par cilvēka izcelšanos no pērtiķiem izvirzījis Ž.B. Lamarks (1809), bet simiālo (latīniski simia- pērtiķis) teoriju par cilvēka rašanos no cilvēkpērtiķa izvirzīja Č. Darvins (1871). Pirms ~15 milj gadu miocēnā no kopējā cilvēkpērtiķu senču zara atdalījās cilvēka evolūcijas atzarojums. Sāka veidoties cilvēku dzimta. Šajā evolūcijas stadijā, kad notika pāreja uz stāvusgaitu un priekšējo ekstremitāšu atbrīvošanās no balstes funkcijas, cilvēku senči bijuši ramapiteki un keniapiteki; to skeletu atliekas atrastas Āzijā (Indijā un Pakistānā, 1934) un A-Āfrikā (Kenijā, 1962). Cilvēku dzimtas tālākas evolūcijas gaitā radās austalopiteki (pārejas stadija no dzīvnieka uz cilvēku). Lai noteiktu robežu starp "pēdējo dzīvnieku" un ''pirmo cilvēku", lieto 2 kritērijus- sociālo un morfoloģisko. Sociālais kritērijs ir darbs kas raksturīgs tikai cilvēkam. Apliecinājums tam ir pirmie darbarīki. Morfoloģiskais kritērijs sevī ietver stāvusgaitu, delnas adaptāciju darbam un samērā augsto galvas smadzeņu attīstību. Pēc šiem kritērijiem par pirmo cilvēku atzīst homo habilis (prasmīgo cilvēku), kura skeleta kauli kopā ar primitīviem darbarīkiem atrasti Olduvajas aizā (1960- 63). Tas dzīvojis pirms ~2 milj gadu. Līdz 20. gs. 70-tajiem gadiem Āfrika bija vienīgais kontinents, kurā bija atrasti visi mūsdienu cilvēka senču filētiskās rindas pierādījumi.
…
