Cietušā problēmas un to risinājumi

Kriminoloģija pēta noziedzību un tās pamatrādītājus, noziedznieka personību, noziedzības faktorus, cēloņus, apstākļus, kā arī noziedzības profilaksi un kontroli. Tā ir sociāla zinātne, jo noziedzība veidojas tieši sabiedrībā.
Zinātni, kas pēta cietušā uzvedību un lielā mērā ietekmējusi noziedzīgā nodarījumā vainojamās personas nodoma veidošanos un pretlikumīgu darbību, sauc par viktimoloģiju. Jēdziens “viktimoliģija” ir cēlies no termina “viktima” (latīniski – upuris) un “logos” (grieķiski – jēdziens, mācība, doma), kas burtiski nozīmē – zinātne par nozieguma upuri ( cietušo).
Plašā nozīmē ar viktimoloģiju saprot tādu sociālo procesu kompleksu izpēti, kurš nosaka to, ka atsevišķi indivīdi un pat veselas sociālās grupas tiek pakļautas ( jaunas informācijas ieguvei ) pieredzi, kura rada plašas sociālās problēmas.
Viktimitāte, savukārt, tiek skaidrota ar paaugstinātu personas spēju, dažādu garīgu un fizisku īpašību dēļ, objektīvos apstākļos kļūt par noziedzīgu uzbrukuma objektu.1
Viktimizācija ir process, kas personas pārvērš par noziedzīgiem upuriem, un šāda procesa rezultāts var attiekties gan uz vienu personu, gan uz masām.2
Viktimoloģija aspekti aizvien vairāk iespaido citas sfēras un disciplīnas. Piemērām, mācību par upuri izmanto arī sociālajā darbā, sociālajā pedagoģijā. Šajās disciplīnās tiek apzināti un analizēti tie sociālie cēloņi, kuri indivīdu attīstībā veido nelabvēlīgas novirzes. Tomēr viktimoloģija visintensīvāk un produktīvāk attīstās tieši kriminoloģijas ietvaros.…