Cietais disks (vinčesters) ir paredzēts lielu informācijas apjomu glabāšanai. Šodien faktiski visiem datoriem ir vismaz viens cietais disks. 1981. gadā IBM izlaida pirmo XT datoru ar cieto disku, kura ietilpība bija 10 MB. Pirmie cietie diski uzglabāja maz informācijas (ietilpība toreiz nebija tik svarīga: jo arī programmas bija ne pārāk kompaktas), bija dārgi un lieli (10, 15 un 20 cm, svēra gandrīz 5 kg). Mūsdienīgus cietos diskus var ielikt kabatā un tajos var uzglabāt līdz 17 GB informācijas. Informācija par cietiem diskiem no pirmajiem modeļiem līdz šodienas sarežģītajām iekārtām.Cietais disks (Hard Disk - HD) ir viena no svarīgākajām datora sastāvdaļām. Tajā pamatā glabājas visas programmas un dati. Cietā diska irīcē diski jau atrodas iekšā un nav no tās izņemami. Tāpēc arī cietais disks ir ievietots sistēmas blokā un tam korpusā nav atveres. Parasti datoriem priekšpusē ir lampiņa, kas diska lietošanas laikā iedegas. Atšķirībā no disketēm cietajam diskam ir divas svarīgas priekšrocības un viens nenozīmīgs trūkums:
∙ cietajam diskam ir daudz lielāka ietilpība (parasti vairāki GB);
∙ tas strādā daudz ātrāk nekā diskete;
∙ cietie diski datorā ir stacionāri un tos izņem, lai nomainītu.
Pirmās iekārtas lielu informācijas apjomu glabāšanai bija magnētiskās lentes ( tape drives). Tās ir pilnībā atbilstošas lielu informācijas masīvu glabāšanai, bet piekļuve pie tām notiek ļoti lēni un tikai rindas kārtībā. Dati uz lentes ir vieninieku un nuļļu virknējums un, ja nepieciešams atrast vajadzīgo informāciju, reizēm simtiem metrus garo lenti nākas pārtīt no sākuma līdz beigām. Cietā diska koncepcija ietver sevī ne tikai liela informācijas daudzuma izvietošanu, bet arī ātras piekļuves organizāciju. Piekļūt pie datiem var uzreiz, bez visa tā, kas uz diska ierakstīts pirms tam, nolasīšanas.…
