Ievads
Ciešanas, slimības, nāve – tās ir tās lietas, par kurām ikdienā izvairāmies runāt. Labprāt satiekamies tikai ar smaidīgiem, jautriem un visādi citādi veiksmīgiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē jūtamies atraisīti un viegli un ar kuriem ir iespējams omulīgi tērzēt par visu un neko. Taču cik labprāt cenšamies distancēties no tādiem, par kuriem zinām, ka viņus piemeklējis kāds likteņa pārbaudījums, nelaime, slimība, tuvinieka nāve vai kādas citas bēdas.
No viņu klātbūtnes cenšamies izvairīties, jo īsti nezinām, ko viņiem teikt. Turklāt viņu esamība it kā aptumšo un padara smagāku mūsu pašu jau tā ne vieglo ikdienu, bet pēc sarunas ar nelaimes piemeklētajiem šķiet, ka elpot kļuvis grūtāk. Izvairīšanās ir dabiska lieta, tā ir instinktīva pašaizsardzība, tādējādi veidojot mākslīgu aizsargmehānismu no visa, kas traucē justies maksimāli labi. Taču diemžēl dzīvē iekārtots tā, ka neviens savu mūžu dejodams nav nodzīvojis. Nākas saskarties gan ar tuvu cilvēku nāvi, gan neārstējamām slimībām, gan negaidītiem dzīves sarežģījumiem. [9.]
Ciešanas ir bijušas, pastāv vēl joprojām un būs arī tālā nākotnē. Tomēr rodas jautājumi: kā tikt tām pāri? Kā sadzīvot ar tām? Varbūt tomēr mēģināt tās ignorēt vai neskatoties ne uz ko censties uztvert tās kā pašsaprotamas un kā dzīvei svarīgus faktorus? Izmantojot ievērojamu un galvenokārt latviešu filozofu domu graudus un idejas, centīšos rast atbildes uz šiem sasāpējušiem un aktuālajiem jautājumiem.
Filozofes un rakstnieces Zentas Mauriņas nozīmīgākie domu graudi par ciešanām
„Esmu savā mūžā izceļojusi daudzas zemes, un visām ir bijušas robežas, bet tagad es esmu spiesta ceļot zemē, kurai robežu nav – tā ir Grūtuma zeme. Pēdējā laikā domājot, ka grūtāk vairs nevar klāties, esmu maldījusies: lai dzīves krusts būtu diezcik smags, arvienu tas var būt vēl smagāks, lai nakts būtu diezcik melna, arvienu tā var būt vēl tumšāka!” Ar šādiem patiesiem un neapstrīdamiem vārdiem Zenta Mauriņa ievada savas grāmatas „Sirds mozaīka” pirmo lapaspusi. [5.;5.lpp.]
Šajos vārdos ir minēts tāds kā neliels mierinājums, jo varēja taču būt vēl ļaunāk, vēl sāpīgāk, vēl melnāk. Šis optimistiskais skats uz dzīvi arī man personīgi palīdz paciest un pārciest ciešanas. Ja cilvēks sevī nemitīgi piekopj pesimismu, pret visu attiecas noliedzoši un ar skepsi raugās uz dzīvi kā tādu, tad arī šis negatīvisms pārņems viņu, viņa dzīvi, viņa tālāko darbošanos. Manuprāt, cilvēks būtu lielāks ieguvējs, ja viņā mājotu vairāk pozitīvisms, ticība labajam, cerība, apmierinājums ar sevi un ar sev apkārt esošajiem cilvēkiem un vidi, un pieņemt pasauli tādu, kā tā ir iekārtota.
…
