Cēsu kaujas

Vācu ģenerālis Rīdigers grāfs fon der Golcs plānoja ne tikai likvidēt neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valstis, bet doties uz Petrogradu, lai atjaunotu Krievijas monarhiju un vēlāk revanšētos Antantes valstīm par Vācijas sakāvi 1. pasaules karā.
Vācu spēki devās nevis Rēzeknes - Daugavpils virzienā, bet 2. jūnijā iebrauca Ieriķu stacijā( 12km no Cēsīm ) un pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Ziemeļlatvijas brigāde, saziņā ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru, atteicās vāciešus ielaist Cēsīs. 3. jūnijā divi landesvēra eskadroni iegāja Cēsīs. Pateicoties Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieka Voldemāra Ozola rīcībai, vācieši tika ielenkti un bez kaujas aizgāja no Cēsīm. 5. jūnijā starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņu vilcienam. Sākās Cēsu kaujas, kuras dalāmas divos posmos.
6.jūnijā pulksten 3.00 no rīta landesvērs pārgāja strauji uzbrukumā, kuru atbalstīja stipra artilērija. 7.km plato fronti nācās aizstāvē 2. Cēsu kājnieku pulka trim daudzmaz apmācītajām rotām, no kurām viena bija skolnieku rota – 16 – 18 gadus veci zēni, kurus atbalstīja 2 igauņu bruņotie vilcieni. Pēc 10 stundu ilgām kaujām trīskāršo vācu pārspēku latviešu karaspēks neizturēja un atkāpās uz Raunas upes labo krastu, atstājot Cēsis 8. jūnijā pienākušās igauņu daļas ( 6. un 9. pulks ) uzsāka pretuzbrukumu, kas neizdevās.…