Cesija un tās ierobežojumi

Lai labāk būtu uztverams rakstīta saturs un mērķis, jānoskaidro cesijas jēdziens. Literatūras avotos var atrast dažādas cesijas jēdziena definīcijas. Definīciju sniedz ne tikai LR Civillikums, bet arī vairāki autori, kuri rakstījuši par prasījumu tiesību cedēšanu. Lai gan jāsaka, ka visas definīcijas atspoguļo vienu un to pašu domu, manuprāt, derētu ieskatīties vismaz dažu autoru formulējumos.
Apgūstot saistību tiesību kursu, viena no interesantākajām un sarežģītākajām tiesību problēmām ir tēma par prasījumu tiesību cesiju. Manuprāt, iedziļinoties materiālos par cesiju un rakstot referātu, ir iespējams skaidrāk izprast cesijas būtību.
Prasījuma devēju sauc par cedentu, prasījuma ieguvēju – par cesionāru.”1
Man šis temats šķiet aktuāls tāpēc, ka šis prasījuma tiesību veids ir ļoti sens saistību tiesību elements un nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienu nestabilajos ekonomiskajos apstākļos. Šobrīd ar cesiju saistītie darījumi ir izplatīti gan fizisko, gan juridisko personu darījumos, kā arī darījumos, kuros viens no līdzējiem ir banka (faktorings), un citos darījumos.
Vēl nepieciešams minēt Juridisko terminu vārdnīcā atrodamo definīciju. “Cesija (lat. cessio; angl. cession, assignment; vāc. zession, abtretung) – civiltiesiska prasījuma pāreja no viena kreditora, cedenta, uz jaunu, cesionāru. Cesija var notikt uz darījuma pamata vai pēc tiesas sprieduma, vai pēc likuma. Uz cesionāru pāriet tikai prasījuma tiesība, bet ne līgumiskā vai cita saistību attiecība, no kuras izriet prasījums.”2 Šajā definējumā ir minētas arī svarīgākās cesijas īpašības un prasības, kuras noteiktas ar likumu.…