Fukušimas gadījumā bija vienkāršāk, jo 21.gadsimtā ir daudz grūtāk noslēpt tikt lielas katastrofas no pārējās pasaules. Vienīgais, ko Japānas valdība spēja ir – slēpt patiesos faktu. Vēl tagad tiek Japānai pārmests par apgalvojumiem, ka „nav tik traki”. Pašu katastrofas faktu noslēpt vairs nebija iespējams, taču mīkstināt tās nozīmīgumu gan.
Taču pāris mēnešus pēc sprādzieniem Fukušimas AES, Japānas valdība nāk klajā ar likumu kopš 2011.gada vairs nebūvēt jaunas atomelektrostacijas, lai nākotnē izvairītos no līdzīgām nelaimēm. Tā vietā plānots meklēt iespējas un risinājumus atjaunojamo enerģijas ieguves veidu attīstībai Japānā. Tas nozīmē, ka kopš 2011.gada vairs netiks uzcelta neviena jauna AES, taču nolemts pabeigt būvēt jau iesāktos kodolreaktorus.
Japānas valdība arī lūdza vairākām kodolenerģijas lielvalstīm kā Krievijai, ASV un Francijai palīdzību seku likvidācijā. Japānai bija nepieciešamas dažādas ķimikālijas, roboti un citas iekārtnas radiācijas apkarošanai Fukušimā. Tāpat 30 kilometru rādiusā ap Fukušimu ir slēgta jebkāda veida aviosatiksme. Šobrīd Japānas varas iestādes radiāciju novēro 50 dažādos punktos visā Japāna, un 30 no tām, radiācijas līmenis ir virs normas.
Kopumā vērtējot abas AES katastrofas, var droši apgalvot, ka Japānas valdības ieguldījums seku likvidācijā ir daudz humānāks un atbilstošāks, nekā Černobiļas AES gadījumā. Tas ir viennozīmīgi, ka abos šajos gadījumos ir notikušas daudz un dažādas nepilnības, taču šobrīd jau tiek lietoti daudzi trešās, un izstrādāti ceturtās un pat piektās paaudzes atomreaktori, kuros cilvēciskais faktors būs samazināts līdz minimumam, taču drošība palielināta līdz maksimumam.
…
