Ievads
Cilvēktiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties, realizēt savas ieceres, tās ir definējamas kā vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana, nodrošināšana. Katra indivīda izpratne par cilvēktiesībām ir lielākā vai mazākā mērā atšķirīga, tomēr jebkādas cilvēktiesības ir tiktāl tiesības, cik tās neierobežo cita indivīda tiesības. Savukārt brīvības jēdziens būtu jāizprot kā brīvību izvēlēties vai darīt kaut ko, vai nedarīt. Turklāt, izvēloties vienu no šiem ceļiem, indivīdam arī jārēķinās ar sekām, ko var izraisīt viņa darbība vai bezdarbība. Vārda brīvība ir viena no brīvībām, kas uzskatāma par cilvēktiesību neatņemamu sastāvdaļu.
Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas (ANO Ģenerālā asambleja – 1948. gada 10. decembris) Preambulā minēts, ka tādas pasaules radīšana, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība, kur tie būs brīvi no bailēm un trūkuma, pasludināta kā cilvēku augstākais centiens.
Reāli šāda pasaule nav iespējama, jo cilvēks gan apzināti, gan neapzināti ir atkarīgs no savām bailēm, bet savukārt bailes ir neiznīcināma nezāle cilvēkā, - tās viennozīmīgi saistītas ar cilvēka kā dzīvas būtnes pamatinstinktiem. Un, tā kā pasaulē pastāv un pastāvēs bailes, nav iespējama simtprocentīga vārda un pārliecības brīvība. Tomēr var redzēt, ka pasaulē daudzas valstis cenšas arvien mazāk ierobežot vārda brīvību, tā vietā ierobežojot cenzūru, kas apdraud šo brīvību.
Lai gan apziņas un uzskatu brīvību (kas ir pamatā vārda brīvībai) mēdz pieskaitīt pie personiskām tiesībām un brīvībām, tiesības uz vārda brīvību tiek pieskaitītas pie politiskajām tiesībām un brīvībām (tas pats attiecas uz tiesībām iegūt un izplatīt informāciju).
Tiesības uz brīvu domu un komunikāciju (apziņas, reliģijas, vārda un preses brīvība, utt.) neapšaubāmi ir plašas savos apmēros, tādēļ pastāv ļoti liela varbūtība, ka šīs tiesības varētu aizskart kādas citas personas tiesības (piemēram, tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu). Tieši šī iemesla dēļ tiek radīti sevišķi nosacījumi, kādos gadījumos šīs tiesības drīkst ierobežot.
Rēķinoties ar to, ka cilvēktiesības to attīstībā vienmēr būs soli priekšā reālajai situācijai pasaulē (t.i. cilvēktiesību realizēšanas politiskajiem un ekonomiskajiem priekšnoteikumiem) un Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju atzīstot par visu tautu un nāciju sasniegumu kopējo standartu, šajā darbā aplūkosim vārda brīvības un cenzūras nozīmi cilvēka dzīvē.
Lai gan tiesības uz vārda brīvību mums piemīt katram, tās vistiešākajā mērā attiecināmas uz masu saziņas līdzekļiem, jo tie pauž ‘vārdu’ pārējiem vai arī – caur tiem tiek pausti uzskati un idejas, kas sasniedz vislielāko skaitu sabiedrības locekļu. Tieši tādēļ aplūkosim, kas un kā regulē masu saziņas līdzekļu darbību un ko nozīmē jēdziens ‘cenzūra’.
Cenzūra
“Cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi, nevajadzīga, bezjēdzīga, anticilvēciska
un antitautiska, nelikumīga un sodāma”
/Kristofors Heins/
Kā definēts Ideju vārdnīcā, cenzūra ir varas institūciju aizliegums tiražēt un izplatīt materiālus, kurus tās uzskata par amorāliem, ķecerīgiem, musinošiem, apmelojošiem, valsts drošībai kaitējošiem vai kā citādi nevēlamiem.
Pēc Latvijas Republikas Satversmes 100. panta, kas paredz sekojošo: “Cenzūra ir aizliegta”, var secināt, ka Latvijā cenzūra ir aizliegta ar likumu un nepastāv, lai gan papildus šim pantam piemērojams Satversmes 116. pants, kas savukārt pieļauj 100. pantā noteikto personu tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu “likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”
…
