Cēlonības (kauzalitātes) jēdziens un analīze

Dažādos avotos kauzalitātes jēdziena paskaidrojums tiek interpretēts dažādi. Pēc autores domām, lai labāk saprastu kauzalitātes jēdziena būtību nepieciešams apskatīt vismaz divas šī jēdziena interpretācijas.
Kauzalitāte (cēlonība) (lat. causa – cēlonis) – filozofijas kategorija, kas apzīmē nepieciešamu ģenētisku sakaru starp parādībām, no kurām viena (to sauc par cēloni) nosaka otru (to sauc par sekām vai darbību).
Atšķir pilnu cēloni un specifisku cēloni.
Pilns cēlonis ir visu to apstākļu kopums, kas nepieciešami izraisa sekas. Pilna cēloņa noskaidrošana iespējama tikai samērā vienkāršos gadījumos, un parasti zinātniskā pētniecība cenšas atklāt pētījamās parādības specifiskos cēloņus.
Specifiskais cēlonis ir vairāku apstākļu kopums, kuru rašanās (līdzās daudziem citiem apstākļiem, kas zināmā situācijā pastāvējuši jau pirms seku rašanās un ir cēloņa darbības nosacījumi) izraisa sekas. Specifiskajā cēlonī apvienoti attiecīgajā situācijā visbūtiskākie pilna cēloņa komponenti un pārējie komponenti ir tikai šā specifiskā cēloņa darbības nosacījumi. (2)
Kauzalitāte (latīņu valodā - causalis) - notikumu cēloniska savstarpēja nosacītība laikā.(8) Cēlonība, iedarbīgums, cēloņa un darbības likumsakarīga saistība. (7) Determinēšana, pie kuras pie viena objekta (cēlonis) iedarbības, notiek cita priekšmeta atbilstošās gaidāmās izmaiņas, objekta (sekas). Viena no attiecību formām, kura ir raksturojama ar nepieciešamību.(8)…