Versaļas līguma netaisnīgie un pārāk bārgie nosacījumi radīja Vācijas sabiedrībā revanšistiskus noskaņojumus, šo netaisnību rezultātā vācu tauta sāk atbalstīt režīmu, kas ar savu ārējo politiku atjaunoja nacionālo prestīžu, kā arī bija darījis galu nekārtībām un likvidēja bezdarbu. Hitleram bija vismaz četri vispārīgi nolūki, kurus viņš vēlējās īstenot: anulēt Versaļas miera līguma nosacījumus, atjaunot Vācijas ieroču spēku, paplašināt reiha robežas, iekļaujot tajā visus vāciešus, lai tie raudzītos pēc dzīves telpas – Lebensraum – Eiropas austrumos un dienvidaustrumos.
Bet, ja sākotnēji Vācijas līderis darbojas piesardzīgi un varēja argumentēt savu darbību ar pašnoteikšanas principu, tad Čehoslovākijas un Polijas neatkarības iznīcināšana bija pēdējais piliens, kuru rezultātā arī izcēlās Otrais pasaules karš.
Īpaši traģisks liktenis bija neatkarīgajai Čehoslovākijai, šai patiesi demokrātiskajai valstij, kura, uzticot savu brīvību Rietumu demokrātiju garantijām, šo brīvību zaudēja. Un, ja Polija pati sākotnēji sadarbojās ar agresoru un pati bija agresors (tā, 1938. gada 1. oktobrī Čehoslovākija bija spiesta pieņemt Polijas ultimātu par Tešinas apgabala atdalīšanu), tad Čehoslovākija cieta vienīgi tāpēc, ka Rietumu demokrātijas pakļāvās šantāžai un blefam. Tieši Lielbritānijas un Francijas neizlēmīga politika, Minhenes vienošanās, kuras varētu nosaukt par piekāpšānās, noveda pie tā, ka šī visattīstītākā no jaunajām Eiropas valstīm zaudēja savu brīvību un tika sašķelta, Hitlera rokās nonāca spēcīga Čehoslovākijas rūpniecība, bet paši Sabiedrotie jau pēc gada bija spiesti iesaitīties jaunajā Pasaules karā.…