Čečenija atrodas uz robežas starp Eiropu un Āziju Kaukāza kalnu pakājē.
1996.gadā Ičkērijas čečenu republikā dzīvoja 921 tūkstotis cilvēku, no kuriem apmēram trešā daļa galvaspilsētā Groznijā. Pirmā kara laikā no separātiskā republikas aizbēga gandrīz 200 tūkstoši krievu. Reliģiskās piederības ziņā vairākums čečenu ir musulmaņi. Šo ticību laikā no XVII līdz XIX gadsimta izplatīja sunnītu misionāri.
KARA VĒSTURE:
1559.g. – Krievija izveido pirmo militāro bāzi Čečenijā Tarki.
1707.g. – Čečenu ciltis rīko pirmo Džihadu pret krieviem un iznīcina Tarki bāzi.
Kopš 1829.g. – Karš Kaukāzā. Krievi deportē kaujinieciskās čečenu ciltis.
1834 – 1864.g. – Imamā Šamila vadīta cīņa par islama valsti.
1918.g. marts – Čečenijā tiek nodibināta padomju vara.
1922.g. un 1924.g. – Čečeni un inguši iegūst autonomus apgabalus, kas 1934.g. tiek apvienoti Čečenu-Ingušu padomju autonomajā republikā.
1929/1930.g. – Ziemeļkaukāza tautu karš pret Sarkano armiju.
1943/1944.g. – Staļins izsūta vairāk nekā miljonu čečenu un ingušu uz Sibīriju un Vidusāziju, apsūdzot viņus sadarbībā ar nacistiem.
1957.g. – Abas tautas reabilitē un ļauj atgriezties. Hruščovs atjauno Čečenu-Ingušu padomju republiku.
1991.g. 7.septembris – Čečeni pasludina republikas neatkarību.
…
