Svarīgākais iemesls vārdam «cauna» priekšā likt vārdu «mežs», manuprāt, bijis visnotaļ triviāls. Proti, Latvijā un ne tikai te mājo arī otra caunu suga – akmeņu cauna. Lai cilvēki sarunājoties vai lasot saprastu, kura cauna te domāta, katrai no abām – priekšvārds. Piebildīšu: akmeņu cauna nedzīvo tikai akmeņos. Un, lai ko arī raksta grāmatās, mani novērojumi liecina – visbiežāk šī suga dzīvei izvēlas mežus – gluži kā viņas dzimtas māsa, un otrādi – meža caunu var sastapt arī patālu no meža.
Meža cauna, šī stāsta galvenais varonis, tomēr nav vienīgais Latvijas dzīvnieks ar priekšvārdu «mežs». Te nu vietā piebilst, ka šogad žurnāla «Vides Vēstu» lasītājus esam ieplānojuši iepazīstināt arī ar dzīvniekiem – zvēriem un putniem –, kuru nosaukumā ir vārdiņš «mežs». Katru mēnesi aprakstīšu to dzīvnieku, kurš publicēts «Vides Vēstu» decembrī izdotajā mēnešu kalendārā.
Kā caunas nokļuva pie sermuļiem
Atgriežoties pie caunām, arcerēsimies, ka agrāk vienu plēsēju (Carnivora) kārtas dzimtu latviski sauca par caunu dzimtu – šiem zvēriem tātad bija ierādīts visnotaļ liels gods. Taču vēlāk, pieskaņojot latvisko dzimtas nosaukumu latīniskajam (Mustelidae), arī mūsu mēlē veselu virkni faunas pārstāvju sāka dēvēt citādāk – nu tos sauc nevis par caunu, bet par sermuļu dzimtas zvēriem. No Latvijā mītošajiem vai sastaptajiem zīdītājiem šajā (sermuļu) dzimtā ietilpināti desmit dažādi pārstāvji: abas jau minētās caunas, āpsis, tinis jeb āmrija, meža sesks, sermulis, zebiekste, divas ūdeles (Eiropas un Amerikas) un ūdrs. …
