Olivers Tvists ir bārenis, kurs dzīvoja darba namā. Oliveram mamma nomira dzemdību laikā, bet pat tēvu nekas nebija zināms. Ne kur viņš ir apmeties, ne kāds viņš ir. Pirmajā vakarā, kopš viņš sāka dzīvot Bērnunamā, jeb kā tad to agrāk sauca Darbanamā, viņš nopelnijās sliktu slavu, jo paprasīja vakariņās otru porciju. “Lūdzu, ser, man vēl drusciņ gribas.”(42.lpp) Bet mūsdienās pret bērnunama bērniem attiecās samērā labi. Un kopš šī atgadījuma viņu darba namā nicināja un gribēja no viņa tikt vaļā. Oliveru gribēja pārdot par 5 mārciņām. Un tad viņu adoptēja pavisam svešs cilvēks, kuru sauca Feidžins. Feidžins bija cilvēks, kur meklēja bērnus lai tie var zagt, bet Olivers no viņa aizmuka. Tad Olivers smagi saslima un par viņu rūpējās auklīte, kura bija ļoti mīļa pret viņu. U tad kādu dienu, kad jau mazais zēns gandrīz bija izveseļojies vecais džentelmenis atļāva auklītei novest viņu lejā un tur viņš ieraudzīja gleznu, kura viņam ļoti iepatikās. Skatoties uz šo gleznu, viņš iedomājās par savu mammu. Un tad viņš sāka domāt kā viņai tu debesīs klājas, un to vai viņa vēl Oliveru mīl. Tad kad zēns jau bija pilnībā izveseļojies vecais džentelmenis lika viņam aiznest visas grāmatas atpakaļ, kuras bija paņēmis. Bet kad jau viņš gandrīz bija nonācis vajadzīgajā vietā, viņu satvēra Nensija un ar varu viņu aizveda pie Feidžina jeb vecā ebreja. Tad Olivers mēģināja aizmukt, bet vecais ebrejs viņu gribēja iekaustīt. Un tad Feidžinam vajadzēja mazu zēnu, un viņš sūtīja Oliveru. Un šajā nozieguma laikā viņu sašāva un pārējie dalībnieki atstāja viņu guļam grāvi vienu pašu ar lodi rokā. Un tad Olivers satikās ar Monksu, kas beigās izrādās viņa pusbrālis, par kuru viņš neko nezināja. Un romāna beigās Monks atzinās, ka ir krāpis gan Oliveru gan Rozi un pateica, ka Roze Oliveram ir pusmāsa. Un tad Monks uzņēmās atbildību par Oliveru un dzīvoja kopā. …
