Indivīds.
19.gs. indivīds vel abstrakta, vāji definējama kategorija. Pilsoņi kopumā samēra vēlu ieguva visu cilvēku tiesību kopumu. Atsevišķam cilvēkam vēl nebija tiesisko garantiju. Taču daži pasākumi šajā ziņā tikai darīti, tā, piemēram, 1792.gadā cilvēka mājvieta tika pasludināta par neaizskaramu, un 1975.gadā tika aizliegta mājas pārmeklēšana naktīs. Māja un nakts kļuva par telpiski laicisko aizsardzības lidzekli.
Pamazām zuda arī paraža nodot vienu ģimenes locekļa vārdu nākamo paaudžu bērniem. Iepriekš bērnus sauca vecvecāku vai citu tuvāko radinieku vārdos; vecākajam zenam vards bija tads pats ka tēvam, jaunākajam – kā vectēvam. Vārdu dažādības ieviešanos veicināja pasta attīstība, tās bija rūpes, lai sūtījums nonāktu pie pareizā adresāta.
19.gs. sava tēla aplūkošana spogulī no galvas līdz kajām vairs nebija tikai bagāto privilēģija, kaut arī laukos tikai bārddzinim bija liels spogulis un tas bija domats tikai vīriešiem. Buržuāzijas meitenes bija sagaidījušas to brīdi, kad varēja sevi apskatīt visā dabas dotaja krāšņumā.
Pieauga arī vēlme iegūt un izstādīt savu portretu – tā bija saistīta ar indivīda bailēm no nāves; cilvēks ar to pats sev pierādīja savu eksistenci un to, ka pēc viņa pasaulē paliks kādas pēdas. 19.gs. bija atmiņu gadsimts, tajā laika tikai dibinatas daudzas buržuāzistiskas gimenes, kas lepojas ar saviem panakumiem un vietu sabiedrībā. Tāpēc mode pasūtīt portretus pārgāja no dižciltīgajiem pie buržuāzijas. Portreti kļuva intīmāki, savu uzvaras gaitu sāka miniatūras.
…