Raksts ir grafisks runas vai domas fiksēšanas līdzeklis, kas dod iespēju šo runu vai domu nodot citiem cilvēkiem ne tikai lielākā vai mazākā attālumā, bet arī pēc īsāka vai ilgāka laika posma.
Rakstu pirmssākumi meklējami jau pirmatnējās kopienas ģints iekārtas laikā. Veidojoties lielākām ģintīm un ciltīm radās arī vajadzība pēc kāda sazināšanās veida vēl bez sarunvalodas. Viens no pirmajiem bija signāli – skaņas, dūmu, tad cilvēki sāka atstāt zīmes, piemēram, bultu galus virziena norādīšanai, vēlāk tās vairs neatstāja burtiskā nozīmē, bet gan jau sāka iezīmēt – ieskrāpēt, iegriezt kādā materiālā, piemēram, kokā. Tā arī radās pirmās rakstu zīmes. Šeit mēs varam runāt par
(no latīņu vārda pictus – ar krāsām zīmēts un grieķu grapho – (es) rakstu) rašanos – netika attēlotas zīmes, kas apzīmē kādu skaņu vai zilbi, bet gan apzīmēja veselu vārdu sk. att.Lai gūtu plašākas izteiksmes iespējas, piktogrammās liela nozīmē bija simboliem – daļa no tiem saglabājušies līdz pat mūsu dienām kā, piemēram, divas savienotas sirdis vēl arvien apzīmē mīlestību, tāpat kā Ziemeļamerikas indiāņu senos bilžu rakstos. Liela nozīme bija arī krāsu simbolikai (piemēram, zila krāsa apzīmēja ūdeni, sarkana – asinis u.tml.). Senākās piktogrammas radušās apmēram pirms 15 000 gadiem. Tās veidojušas vairākas tā laika attīstītākās tautas: senie Mezopotāmijas iedzīvotāji, ēģiptieši, ķīnieši u.c. Piktogrammas izmantojušas arī tās tautas, kuras dzīvojušas Āzijas ziemeļos, Rietumāfrikā, Ziemeļamerikā un Centrālajā Amerikā. Piktogrammas varēja lasīt pat tautas, kas viena otras valodu nesaprot, tāpat piktogrammas lieto arī mūsdienās – kā norādes, ceļa zīmes u.tml. (sk. nākošajā lpp.) Tāpat kā pirmatnējo kopienu cilvēki iezīmēja virzienu ar bultu galiem vai iegrieza norādes kokos, šodien mūsu dzīvi vienkāršāku padara dažādi piktogrāfiski apzīmējumi sākot ar virziena norādēm un beidzot ar horoskopu zīmju apzīmējumiem.
Ideogrāfija (no grieķu vārdiem idea – jēdziens un grapho – rakstu) ir piktogrāfijas attīstības nākošais posms, jo attēlo nevis pašu vārdu, bet gan tā nozīmi. Šis rakstības veids ir sastopams dažādos laika posmos, katrai civilizācijai atšķirīgi, jo tas ir raksturīgs pirms zīmju rakstības laikā. Kā pēdējie to lietojuši Ēģiptieši ~ 5; 4 gt. pmē., Indijā tā bija raksturīga ~ 20 – 15 gt.pmē., Mezopotāmijā ~ 13 – 9 gt.pmē., Ķīnā ~ 7 – 5 gt.pmē. Mūsdienu apzīmējumos tiek izmantoti gan apzīmējumi to burtiskā nozīmē, gan arī to idejiskā nozīme (piemēram, glāze apzīmē nevis trauku veikalu, bet gan atpūtas vietu, kur var iedzert, piem., bāru vai arī, citā gadījumā, plīstošu priekšmetu). Lai arī mūsdienu saziņas līdzekļi ir attīstījušies stipri vien tālāk par elementārām piktogrammām, vēl arvien tām ir liela nozīme mūsu sadzīvē. Dažas ideogrāfiskās zīmes lietojam arī mūsdienu modernajā rakstībā: cipari, algebras zīmes, ķīmijas, astronomijas u.c. simboli, kurus vienādā nozīmē lieto daudzas tautas, taču izrunā savādāk.
Vēsturē visplašāk pazīstamas trīs ideogrāfskā raksta sistēmas: seno ēģiptiešu raksts, Mezopotamijas (babiloniešu, asīriešu) un ķīniešu raksts. Tas bija pazīstams arī senajā Indijā, centrālajā Amerikā, Meksikā un citur. Vienas no ideografiskām rakstu zīmēm –
( no grieķu vārdiem hieros – svēts un gliphein – izgriezt, izgrebt) radušies jau laikā ap 4000. g. pr. m. ē. Ēģiptē, ko lietoja līdz pat mūsu ēras 3. gadsimtam. Sākotēji tie bija paredzēti reliģiskā kulta vajadzībām. Sākumā rakstu zīmes virknēja no augša uz leju, vēlāk no labās puses uz kreiso. Virzienu, kādos jālasa hieroglifi, norādīja zīmējumos attēloto cilvēku un dzīvnieku galvas un kājas: sejas un kājas vērstas uz to pusi,…
