Burtnieku ezers atrodas Ziemeļvidzemes rietumdaļā - Tālavas zemienē, Valmieras rajona Burtmeku. Matīšu un Vecates pagastu teritorijā. Ja var ticēt autoru G. Rauzāna un A. Kleina rakstam "Valmiera" (Riga, Avots, 1982.. 53. Ipp.): "Sausā vasarā ezera vidū var saskatīt milzu laukakmeni, kurā iekaltas svītras - trīs kādreizējo apakšējo pagastu robežzīmes." Šā apvidus reljefs, upju un ezeru hidrogrāfiskais tīkls veidojies pirms aptuveni 15 gadu tūkstošiem, leduslaikmeta ledājiem atkāpjoties ziemeļu virzienā. Attīstoties augu un dzīvnieku valstij, ezera krastos jau pirms 7 tūkstošiem gadu parādījušās pirmās cilvēku apmetnes - pie Zvejnieku mājām Rūjas ietekas rajonā, kā ari Riņnu kalnā pie Salacas iztekas (sk. karti). Arheoloģiskās izpētes materiāli liecina, ka ievērojama loma šo cilvēku uzturā bijusi zivīm: līdakām, plaužiem, raudām, asariem u. c. Dažas zivis bijušas loti lielas, piemēram. līdaka - 175 cm gara un 50 kg smaga (pēc ihtiologa J. Slokas vērtējuma).
Astigerve vai Asters - tā savulaik ezeru saukuši šajā novadā dzīvojošie Iībieši (mūsu mēlē - igauņu ezers, aridzan trauks). Šo seno nosaukumu apspēlē arī teikas. Viena no tām ir šāda. Agrāk Burtnieku ezers saukts par Āsteru un bijis citā vietā. Tad tas pacēlies gaisā kā melns mākonis un meklējis citu vietu, kur apmesties. Kāds saucis: “Bēgat, Āsters nāk!" Cits atteicis: "Tas nav Āsters, tas ir Burtnieks!” Tad arī ezers nokritis, jo esot uzminēts tā īstais vārds. Bet "īstais" vārds ienāca dažus gadsimtus vēlāk kopā ar latgaļu ciltīm un vēstures annālēs pirmoreiz minēts 1336. gadā. Pēc autoritatīvu zinātnieku domām (J. Endzelins, E. Blese u. c.), toponīms Burtnieki, iespējams, cēlies no sena dravnieku, biškopju apzīmējuma jo, raugi, šiem "burtniekiem" nācās iegriezt bišu kokos pazīšanas, t.i. sava īpašuma zīmes. Arī veckrievu valodā šai nodarbei ir visai radniecisks apzīmējums - "bortņiki".
…
