Par budisma pamatlicēju tiek uzskatīts Buda. Buda dzimis 563. g.p.m.ē. Viņa cilts šakju īpašumi pletās tieši Himalaju kalnu pakājē, daļa no tiem atrodas mūsdienu Nepālā. Tāpēc viņu dēvē arī par Šākjamuni, proti, „šākju gudro”. Budas īstais vārds bija Sidhārths Gautama. Viņš bija princis - savas cilts valdnieka dēls. Princis Sidhārtha uzauga bagātībā un pārpilnībā. Tēvam zīlnieks bija pavēstījis, ka dēls kļūšot vai nu par pasaules valdnieku, vai arī tieši pretēji - par pasaules noliedzēju. Pēdējā iespēja realizēšoties, ja jaunais princis iepazīšot pasaulē sastopamās ciešanas un nabadzību. Lai no tā izvairītos, tēvs mēģināja pasargāt dēlu no ikvienas sastapšanās ar pasauli ārpus valdnieka pils mūriem, vienlaicīgi sniedzot viņam visus iespējamos priekus un baudas. Tādēļ sākumā viņš dzīvoja bezrūpīgu dzīvi.
16 gadu vecumā Sidhārtha apprecēja savu skaisto māsīcu Jašodharu, un viņiem piedzima dēls Rahula.
Būdams 29 gadus vecs, Sidhārtha piedzīvoja ko tādu, kas pavērsa viņa dzīvi pavisam citā virzienā. Par spīti tēva aizliegumiem, viņš izgāja ārpus pils mūriem, kur ieraudzīja vecu, ārkārtīgi slimu vīru, kā arī trūdošu līķi. Taču tūlīt pēc šī satriecošā pārdzīvojuma viņa acis atdūrās pret kāda askēta apskaidroto un laimes apstaroto seju. Sidhārtha saprata, ka līdzšinējā bagātā un baudu pilnā dzīve ir bijusi tukša un bezjēdzīga, un viņā modās jautājums: „Vai gan eksistē kaut kas tāds, ko neskar vecums, slimības un nāve?” Līdzcietības pārņemts, viņš sajuta aicinājumu atpestīt cilvēci no ciešanām, rast atbildi uz jautājumu par tām un to pārvarēšanas ceļiem.
…
