Budisma svētie raksti
Visai drīz pēc Budas nāves un kremācijas viņa skolnieki un skolnieces sapulcējās vienkopus uz apspriedi, kurā mutiski citēja viņa stāstīto, lai nonāktu pie kopsaucēja. Lielākās grūtības sagādāja tas, ka Budas mācībā nebija dogmu, konkrētas struktūras, priekšrakstu, tās pamatā bija tikai individuāls pārdzīvojums. Autoritatīvais krievu budologs F.Ščerbatskojs saka: "Pārliecība, tieši pārliecība, ka pasaules dzīves process ved uz pilnveidošanos un galīgu atbrīvošanos no sāpju važām, kuras uzliek cēloņu un seku likums, - šī pārliecība ir vienīgā budisma ticība, vienīgais dogmatiskais postulāts". Buda, atbilstoši saviem uzskatiem, nevēlējās būt līderis un nenosauca savu pārmantotāju, nevēlējās, lai cilvēki akli sekotu sacītajam. Visas viņa runas bija brīvas improvizācijas atbilstoši situācijai. Jau viņa dzīves laikā bija sanghas pirmā nopietnā šķelšanās, kad viņa brālēns Devadata, centās uz savu galvu ieviest dogmas, kā arī uzspiest stingru askēzi un veģetārismu sadzīvē (reiz pat Buda niknumā pametis savus skolniekus, kuri sastrīdējušies, traktējot viņa teikto). Beigu beigās, ne bez grūtībām, skolnieki izveidoja "autorizēto versiju", kuru talantīgākie iemācījās no galvas, un vairāk nekā 400 gadus tā izplatījās mutvārdos.
Pierakstītā versijā tā parādījās tikai mūsu ēras pirmajā gadsimtā Ceilonā (Šrilanka). Šo pirmo budistu svēto rakstu apkopojumu dēvē par "Pali kanonu", jo tas sarakstīts pali valodā (Tipitaka, jeb "Trīs grozi"). Šim kanonam ir trīs daļas:
Vinajapitaka, jeb "Disciplīnas grozs", kurā līdz ar citiem tekstiem ietverti mūku un mūķeņu sadzīvi reglamentējoši noteikumi. Klosteros dzīvojošajiem mūkiem un mūķenēm tādi ir 227, taču uzskata, ka lajiem pietiek ar 5 (nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus ar runu, nemelot, atturēties no alkohola un narkotikām)
Sutapitaka, jeb "Mācības grozs" - Budas pamācību apkopojums.
Abidharmapitaka, jeb "Augstākās mācības grozs", kurā Budas sekotāji apkopojuši un sistematizējuši mācības filozofiskās pamatnostādnes.…
