Budisms ir reliģija, kura izveidojās V gs. p.m.ē. Indijā. Tā ir viena no vecākajām mūsdienās plaši izplatītajām reliģijām. Mācoties budismu mēs iepazīstam paši sevi, savu prātu. Budisms nekoncentrējas uz kādu pārdabīgu būtni, bet vairāk uzsver praktisko pieeju, piem., kā vadīt savu dzīvi, kā pielietot savu prātu, kā dzīvot mierīgu un veselīgu ikdienu. Citiem vārdiem sakot, budisms vienmēr uzsver pieredzi un tās zināšanu-gudrību, nekā kādu dogmatisku uzskatu. Patiesībā, mēs neuzlūkojam budismu kā reliģiju parastajā nozīmē. Lamas uzskata, ka Budas mācība drīzāk ir filozofijas, zinātnes vai psiholoģijas plāksnē.
Mēs zinām, ka ārēja, zinātniski tehnoloģiska attīstība vien nevar apmierināt mūsu vēlmes un atrisināt mūsu emocionālās problēmas. Bet Budas mācība mums izskaidro cilvēka īpatnējo garīgo potenciālu un viņa lielās, apslēptās prāta spējas. Studējot budismu mēs mācamies izprast, kas mēs īsti esam un kā veidot mūsu prāta spējas tālāk, nevis uzskatīt šo mācību kā kādu pārdabīgu ticības sistēmu. Budisma metodes māca izveidot dziļu mūsu pašu un visu pārējo parādību pareizu izpratni.
Neatkarīgi no tā, vai esam reliģiozi vai materiālisti, ticīgi vai neticīgi, ir ļoti svarīgi zināt, kā darbojas mūsu prāts. Ja to nezinām, tad pieņemam, ka esam garīgi veseli, lai gan īstenībā mūsu apziņā ir dziļi iesakņojušās sliktas emocijas, kas ir īstais cēlonis visām psiholoģiskām slimībām. Un tādēļ ir vajadzīga tikai maza ārēja pārmaiņa, kāda niecīga neveiksme, un dažās sekundēs mēs esam pilnīgi uztraukti. Tas norāda, ka esam garīgi slimi. Kādēļ? Tādēļ, ka esam pilnīgā maņu pasaules ietekmē, akli pieķērušies lietām un mūs vada neziņa, kas ir pamatcēlonis visām mūsu problēmām, proti - ka nezinām mūsu prāta īpašības un darbību.
Ja mēs nepazīstam mūsu pašu prātu, tad mūsu nepareizie priekšstati un nepareizā izpratne mums neatļaus redzēt īstenību. Ja arī jūs varētu teikt, ka jūs praktizējat vienu vai otru reliģiju, ja jūs to noskaidrojat dziļāk, tad jūs varbūt atradīsiet, ka jūs neesat nekur tikuši un zināt ļoti maz. Tādēļ, esiet uzmanīgi. Neviena reliģija nav pret to, ka cilvēks cenšas noskaidrot pats savu dabu, bet pārāk bieži reliģiozi cilvēki nododas savas reliģijas vēsturei, filozofijai vai doktrīnai, un ignorē kā un kas viņi paši ir, viņu patreizējās eksistences stāvoklis. Viņi nelieto savu reliģiju, lai sasniegtu tās īstos mērķus – glābšanu, atbrīvošanu, iekšējo brīvību, mūžīgo laimi un prieku, bet izlieto to intelektuālām nodarbībām, it kā tā būtu kāda materiāla vērtība.
Šī darba mērķis ir apskatīt budisma reliģijas kustību un attīstību. Lai to izdarītu, ir nepieciešams izpildīt sekojošos uzdevumus: izpētīt budisma attīstību laika gaitā, tā virzienus, Budas atklāsmes, budisma reliģijas domāšanas pamatus kopumā.
Atšķirībā no 19. gs. Mūsdienās vairs nav gandrīz nekādu šaubu par to, ka „vēsturiskais” Buda, budisma pamatlicējs, ir patiesi dzīvojis. Viņa dzīve ir leģendām apvīta, un tradīcija piedāvā ne tik daudz detalizētu informāciju, cik tāda cilvēka idealizētu portretu, kādam būtu jātiecas kļūt katram labam budistam. Un tomēr daži Budas dzīves fakti ir diezgan skaidri konstatējami. Sidhārtha Gautama, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Buda, piedzima ap 560. gadu p.m.ē. Lumbini ciemā, kurš atradās netālu no mūsdienu robežas starp Indiju un Nepālu. Viņa tēvs Šudhodanna bija nelielas valstiņas radža. Kā jau pienākas reliģijas dibinātājam, viņa bērnību apvij visādas leģendas. Saskaņā ar reinkarnācijas ideju leģendās iemūžinātas arī viņa iepriekšējās dzīves. …
