Morāle pārveidojas, mainās un bagātinās ar jaunām ētikas un filozofijas atziņām, nepārtraukti mainoties sabiedrības apziņai. Ētika kā filozofijas nozare ir veidojusies laika gaitā. Tās radīšanai idejas ir smeltas no Seno Austrumu zemju, antīko un vēlāko laiku filozofiskām mācībām. Aristotelis uzskatīja, ka ētikai ir praktisks mērķis: noskaidrot, kā cilvēks var kļūt krietns, un, kā palīdzēt sasniegt šo krietnību. Ētika nodarbojas ar tieksmju un prāta saskaņošanu, pareizās rīcības problēmu, lai cilvēks dzīvotu labi. Par svarīgāko tikumu viņš uzskatīja taisnīgumu.
Mūsu dzīve ir skola, kurā mēs nevaram pārcelties nākamajā klasē, ja neesam apguvuši šīs dienas mācību vielu. Tas ir gudrs dzīves likums, tāpat kā visi pārējie. Šajā pasaulē viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Ne velti ir teiciens: katrs ir savas laimes kalējs. Reizēm šķiet, ka šis laimes kalējs kaut kur nozūd un par savas laimes lēmēju kļūst liktenis- cits to izjūt kā Dieva rašanā. Kas ir Dievs? Vienīgais tikumības avots cilvēkā ir Dievs, kurš radījis cilvēku “pēc sava ģīmja un līdzības” un devis viņam tikumiskos baušļus.
Dievs vajadzīgs bijis visos laikos, jo cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam vajag šo ticības spēku, vajag apziņu, ka kāds ir nemirstošs, pareizs visās darbībās un lēmumos. Dzīve nepārtraukti nostāda mūs situācijās, kurās pareiza lēmuma pieņemšana ir saistīta ar pašuzupurēšanos un egoisma iznīcināšanu sevī! Bet šī Dieva esamība tīri fiziski nedara lietas cilvēka vietā. Var teikt, ka Dievs dod uzvedības normu kodeksu, kas palīdz rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu un ticību. Viņš mūs nevar pārcelt nākamajā klasē, var tikai pacietīgi mums rādīt pareizo Ceļu. Vēstures liecības rāda, ka dažādām sabiedrībām attīstības gaitā ir veidojušies dažādi un pretrunīgi morāles vadošie norādījumi. Gandrīz visās cilvēcei zināmajās kultūrās morāle ir bijusi atkarīga no reliģijas. Tas nozīmē, ka labi tikumi un pareiza rīcība ir tā, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Reliģijai kultūras vēsturē ir bijusi un arī tagad ir milzīga loma. Neskatoties uz to, vai mēs ticam Dievam vai nē, bez šīs kultūras sastāvdaļas mēs nevaram iztikt un nedrīkstam to ignorēt. Arī tad, ja cilvēks neapmeklē baznīcu, ir aizmirsis Dievu, viņš nav spējīgs pilnīgi atmest to informāciju, ko viņā ir atstājusi reliģiskās pasaules priekšstati.
Reliģija ir ietekmējusi daudzas jomas kultūras attīstības gaitā: mākslu, literatūru, arhitektūru utt. Atšķirībā no citām reliģijām, budisma uzskats ir, ka pasaulē tiešām nav nekā nemainīga un pastāvīga. Nav arī konkrēta Dieva, dvēseles, ir tikai mūsu piedzīvojumu plūsma, kuru mēs mēģinām saprast. Visa pamatā ir sevis analizēšana. Budisma pamatlicējs uzskata, ka cilvēku pakļaušanās savām iegribām, vēlmēm un dziņām izraisa ciešanas.…
