Senākā no trijām pasaules (kristietisms, islāms, budisms) reliģijām ir budisms, kas radies Indijā 6. – 5. gs. p.m.ē. Tas izplatīts ne tikai Indijā, Ķīnā, un Japānā, bet arī Birmā, Taizemē, Laosā, Kampučijā, Vjetnamā, Indonēzijā, kā arī Sibīrijas burjatu, kalmiku un tuviešu vidū.
Budisms ir Indijas garīgās kultūras bagātību krātuves dārgakmeni. Tas radās Gangas upes centrālajā līdzenumā, nedaudz uz dienvidiem no Himalajiem, kur sniegotais krāšņums ir cilvēces garīgo meklējumu simbols. Gadsimtu gaitā budisms ir nonācis daudzās citās zemēs un līdz ar to pārņēmis dažādas vietējās tradīcijas, tā attīstība piedzīvojusi daudzus aizraujošus pavērsienus, bet indiskie elementi tajā vienmēr bijuši galvenie un būtiskie.
Budisms radās no alternatīvās un diezgan atšķirīgas reliģiskā virzības, kuras sākotne meklējama jau pirms āriešu iebrukuma. Tā ir sena jogas tradīcija, kurai sākumā nebija ne priesteru, ne oficiālu pastāvēšanas formu un kurai visvairāk uzsver tiešu, individuālo dzīves noslēpumu izpratni.
Budisma pamatā ir spēka nelietošana, līdzcietība un žēlsirdība. Tā mērķis ir apskaidrība, kas noslēdz piedzimšanas un pārdzimšanas loku un ļauj sasniegt nirvānu jeb burtiskā tulkojumā izdzīšanu vai absorbēšanos kosmosā.
Lai saprastu budismu, svarīgi gūt skaidru priekšstatu par kosmoloģiju, kuras ietvaros šī mācība attīstījusies.
Tāpat arī budisma mērķis nav nodrošināt pēc nāves pieeju kādai mūžīgai debesu valstībai. Tiek uzskatīts, ka debesis pastāv: dievu debesis un virs tām vēl daudz smalkāki hierarhiski ‘’svētlaimes stāvokļi’’ (dhjānas), kurus iespējams sasnigt ar jogas mācību palīdzību.
Buda meklēja izeju- galīgu un pilnīgu atbrīvošanos no cikliskās esamības; glābiņu no samsāras uz visiem laikiem, lai vairs nebūtu jāpakļaujas pārdzimšanai un visām no tās izrietošajām nelaimēm. Tā ir atbrīvošanās. Mokša, apskaidrotība, nirvāna...
Budismu var uzskatīt par pirmo vēsturisko reliģiju ar pasaules nozīmi. Tās izveidošanā galvenā loma ir konkrētai spēcīgai personībai – reliģijas reformatoram.
Par budisma pamatlicēju tiek uzskatīts Sidhārtha Gautama Šakjamuni jeb Buda (563. – 483.g.p.m.ē.).Buda piedzima netālu no Himalajiem kādā valdnieku ģimenē un tika nosaukts par Gautamu. Laika gaitā Gautama izauga par īstu pasaku varoni un apņēma skaistu sievu – Jašodharu. Bet ap to laiku, kad piedzima viņa vienīgais dēls Rahula, viņu sāka grauzt interese par ārpasauli. Varbūt viņā modās neapmierinātība ar neaptumšoti laimīgo dzīvi marmora pilī ar skaistajiem dārziem un dīķiem, viņu garlaikoja kurtizānes, dejotājas un muzikanti, kuri vienmēr bija gatavi viņu izklaidēt, bet viņš bija noguris no gulšņāšanas smalkā zīda tērpā un mielošanās tikai ar izsmalcinātākajiem gardumiem.
Sudhodana uz to atbildēja, likdams sarīkot Sindhārtam braucienu cauri tuvējam ciematam, bet vispirms pavēlēja, ka visiem cilvēkiem, kuriem ir kāda kroplība vai vaina, aizliegt rādīties dēlam acīs, lai nesatrauktu viņu jūtīgo dvēseli. Tomēr šos nodomus neizdevās īstenot, jo pirmo trīs ciemata apmeklējumu laikā Sindhārta ieraudzīja daudz ko tādu, kas viņu dziļi satrieca un atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa pārlieku saudzēto apziņu. Īsumā, viņš tika iesvaidīts ciešanu realitātē ar tās trim visskaudrākajiem paveidiem – vecumu, slimību un nāvi.…
