Šķiet, pašas senākās budistu svētvietas bijušas stūpas – sakrālas celtnes, kas bieži
vien atrodas nelielos, mākslīgi uzbērtos uzkalnos, kur apglabāti Budas mācekļu pīšļi
(relikvijas). Pirmais solis budistu kulta attīstībā bijis šo relikviju uzkalnu apmeklējums. Tā kā budisti saglabāja indiešu paražu savus mirušos sadedzināt, tad pārpalikušos pelnus (nesadegušos kaulus, zobus utt.) apglabāja stūpās. Līdzīgas celtnes bija pagodas:
salīdzinoši miniatūri torņi ar daudzpakāpju jumtiem. Stūpu apmeklēšana nozīmē
godbijības parādīšanu, nevis pielūgšanu. Tas pats attiecas uz citām senākajām budistu svētvietām. Klosteri sākotnēji bijuši ļoti vienkārši (mūku celles ap centrālo pagalmu), to tuvumā – stūpas un pagodas. Attīstoties mahājānas budismam, uzplauka tempļu būvniecība. (Klīve 1995: 150)
SECINĀJUMI.
Sākotnēji Buda pievērsās stingrai askēzei, tomēr nerada tajā pilnīgu mierinājumu. No
tā nākamais garīgais skolotājs secinājis, ka bagātība vai, gluži pretēji, pilnīgs materiālo
vērtību noliegums nav pamatnoteikums cilvēciskai laimei. Ciešanas piemeklē visus,
neatkarīgi no labklājības līmeņa. Viņa tālākais ceļš saistīts ar meditāciju, kura novedusi pie augstākās patiesības: cilvēka augstākais mērķis ir nevis mūžīga dzīvošana, bet gan izdzišana jeb pilnīga atbrīvošanās no vēlmju izraisītajām ciešanām, nirvānas sasniegšana.
Budisms māca saviem piekritējiem priecāties par pasauli, nepieķeroties tai.…
