Bruņinieka tēlsŽozefa Bedjē romānā "Stāsts par Tristānu un Izoldi"

XII un XIII gadsimts ir bruņniecības visaugstākais uzplaukuma laiks, kad tiek izstrādāts viņu dzīves un iztēles stils, kas nosaka visa laikmeta seju. Bruņinieka ideāls šajā laikā ir stipri pārveidojies. Ja vēl X – XI gadsimtā par galveno bruņinieka tikumu tika uzskatīta drosme un uzticība sizarēnam – īpašības, kas ir cildinātas agrākajos varoņeposos ( kā piemērus var minēt “Nībelungu dziesmu” un “Rolanda dziesmu” ), tad tagad ne mazāk augstu tiek vērtēta prasme izturēties sabiedrībā, izmeklēta valoda, elegantas manieres, kā arī augstsirdība, devība, atraitņu un bāreņu aizstāvēšana, gādība par slimniekiem un trūkumcietējiem. Visas šīs jaukās bruņinieka īpašības tiek apvienotas jēdzienā kurtuāzija ( no jēdziena cour ). 1 Kalpošana dāmai bruņinieku romānā īstenībā aizstāj kalpošanu sizarēnam; tā nosaka ne vien sižeta attīstību, bet arī varoņa iekšējo kolīziju. Šai kolīzijā kā fokusā sanāk kopā mokošās un traģiskās problēmas, kurās literatūra atspoguļojusi laikmetu. Taču kurtuāzā pieeja savā morāli sadzīviskajā izpratnē nebija spējīga tās atrisināt.2 …