Nav svarīgi tas, vai cienījamais lasītājs ir kvēls evolūcijas teorijas un darvinisma atbalstītājs vai arī ir mierā ar uzskatu, ka dažu dienu laikā pasauli ir radījis Dievs, skaidrs ir viens – cilvēks elpo, un tā ir viena no nozīmīgākajām funkcijām, bez kuras mūsu dzīve nav iedomājama. Šādā aspektā ir gluži vienalga, vai Dievs ir tas, kas iepūtis dvašu cilvēkam, vai elpošana ir veidojusies kā funkcija, lai cilvēks varētu dzīvot Zemes klimatiskajos apstākļos uz sauszemes. Ikviena indivīda dzīve sākas ar ieelpu un beidzas ar izelpu. Ja mums būtu jāanalizē kāda no ķermeņa funkcijām, kas pauž dzīves polaritāti, atdošanu un saņemšanu, sākumu un beigas, sasprindzinājuma un atslābuma maiņu, – labāku piemēru par elpošanu atrast nevarēsim. Ne velti , pārbaudot vai cilvēks ir dzīvs, klausās vai viņš vēl elpo (7.).
Sākotnēji to pētnieku interesi, kuri meklēja psihosomatiskās sakarības elpošanas sistēmā, interesēja galvenokārt tā saucamie funkcionālie elpošanas traucējumi – ar skaidri saskatāmu saistību starp satraucošiem notikumiem un apkārtējās vides pārmaiņām un elpošanu (piemēram, emocijas, kas rada pārmaiņas elpošanā). Jaunākos pētījumos, padziļināti pētot ar elpošanas sistēmu saistītās saslimšanas un traucējumus, tika pierādīts, ka pastāv būtiska sakarība starp faktoriem, ko var saukt par alerģiskiem vai infekcioziem, un konkrēta cilvēka psihosociālo dzīves situāciju (7.).
Elpošanas procesu nodrošina autonomās jeb veģetatīvās nervu sistēmas darbība. Protams, tā kā daba ir padomājusi par visu (vai gandrīz visu), tad mums nav jāraizējas par to, ka mēs varētu aizmirst ieelpot, – šis process tiek nodrošināts automātiski. Elpošanas procesa regulācija notiek iegarenajās smadzenēs – tur atrodas arī visi dzīvībai svarīgie centri. …
