Brīvprātības princips sociālajā darbā

Brīvprātīgais – sociālajā darbā problēmā neiesaistīta persona, kas savā brīvajā laikā ļauj sociālajam darbiniekam to iesaistīt klienta sociālās problēmas risināšanā, par to nesaņemot atlīdzību.
Brīvprātīgais veido sociālā darba personālos resursus. Tā kā brīvprātīgajam nepastāv juridiskā atbildība par viņa darbību, tad brīvprātīgais pats var noteikt, kādā veidā un cik bieži piedalīties sociālās problēmas risināšanā. Brīvprātīga sociāla darbība var notikt arī bez saskares ar sociālo darbu (piem., nevalstisko organizāciju darba), bet par sociālā darba resursu (līdzekli) kļūst tie brīvprātīgie, ko sociālais darbinieks tieši vai netieši iesaista sociālās problēmas risināšanā.
Netieša iesaistīšana nozīmē to, ka sociālais darbinieks nestrādā tieši ar brīvprātīgo, bet izmanto kādas institūcijas (piem., Bērnu fonda) pakalpojumus. Turpretī tieša iesaistīšana ir tad, ja sociālais darbinieks dibina sociālās grupas sociālās palīdzības sniegšanai saviem klientiem. Sociālajam darbiniekam brīvprātīgais jāuzlūko kā sabiedrotais problēmas risināšanā, jāatbalsta morāli un ar padomiem, un attiecības jāveido tā, lai abi optimāli darbotos kopīgā mērķa sasniegšanā.

Brīvprātīgais klients – sociālajā darbā persona, ko nomāc sociāla problēma un kura problēmas risināšanu uztic sociālajam darbiniekam.
…