1931.–1935.g. būvētais Brīvības piemineklis ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, kā arī viens no nozīmīgākajiem Latvijas neatkarības un latviešu identitātes simboliem. Šajā episkajā kompozīcijā simbolos izteikta latviešu tautas varonība kā arī kultūras estētisko un ētisko avotu spēks. Pieminekļa autori ir tēlnieks K.Zāle un arhitekts E.Štālbergs. Monumenta augstums ir 42 m. Virs 19 m augstā obeliska slejas 9 m augsta varā veidota brīvības statuja (Milda), kas ir zviedru tēlnieka Ragnara Mirsmēdena darbs. Izstieptajās rokās tā tur 3 piecstūrainas zeltītas zvaigznes, kas simbolizē Latvijas novadus – Vidzemi, Kurzemi un Latgali. Piemineklis veidots no pelēkā granīta, sarkanā granīta un travertīna. Tajā ietilpst 13 skulpturālas grupas un ciļņi. Tā pakājē ir pret ārpilsētu pavērsta apaļa terase ar uzejas kāpnēm abās pusēs.
Piemineļa vēsture.
Jau 20.gadu sākumā, neilgi pēc Brīvības cīņām radās doma par Brīvības pieminekli kā goda zīmi šajās cīņās kritušajiem. 1927.gadā Ministru kabinets pieņēma likumu par Brīvības pieminekļa komiteju, kuru vadīja Valsts prezidents G.Zemgals. Komitejas uzdevums – stāvēt pāri partiju nesaskaņām un virzīt idejas tuvāk pieminekļa tapšanai –, nebūt nebija viegls. Ministru kabinets uzdeva LU Arhitektūras fakultātes dekānam profesoram E.Laubem izstrādāt pieminekļa metu un maksas aprēķinu. Taču Laubes projekts tika noraidīts un radās doma sarīkot konkursu, pieaicinot ievērojamākos tēlniekus un arhitektus. Strīdi turpinājās arī pēc konkursa, nebija vienprātības arī par pieminekļa vietas izvēli. Beigās tika nolemts celt pieminekli bijušā Kubes kalna vietā, turpat, kur 1909.–1915.g. bija stāvējis piemineklis Pēterim I.…