1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu, kuru pamatā bija Sarkano Latviešu strēlnieku vienības, iebrukums Latvijas teritorijā. Pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Tika izveidota pirmā karaspēka vienība, par tās komandieri ieceļot apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. 1919. gada janvāra sākumā Padomju karaspēks ieņēma Rīgu, Kalpaka vienība sedza pagaidu valdības atkāpšanos uz Jelgavu. 5. janvārī Jelgavā Kalpaka vienība tika noformēta par Latviešu atsevišķo bataljonu. Tās pašas dienas vakarā tālāka boļševiku spiediena rezultātā pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju, kam tuvāko dienu laikā, izcīnot vairākas smagas kaujas, sekoja arī Kalpaka bataljons, apturot uzbrukumu tikai pie Skrundas.
Liepājā tika veikta mobilizācija. 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās - Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tika saņemts papildu bruņojums 5000 šauteņu un 50 ložmetēju apmērā. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Arī Vācijas karaspēks saņēma papildspēkus un izveidoja Dzelzsdivīziju.[18, 10]
…