Brīvības cīņas

Cēsu kaujas.
Izmantojot lielnieku apjukumu, nebūtu bijis grūti atbrīvot arī Latgali, taču šo nodomu izjauca citi notikumi. Fon der Golca vadītās vācu vienības nesteidzās vajāt bēgošās Sarkanās armijas daļas, bet piegriezās uz Cēsu pusi, lai gan tur lielnieku vairs nebija. Vācu karaspēkam bija mērķis nodibināt savu kundzību visā Baltijā. 1919.gada jūnija sākumā vācu landesvērs ieņēma Cēsis. Igauņu un latviešu vienības nolēma nepadoties stiprākajam pretiniekam. Antantes valstu pārstāvji centās samierināt abas naidīgās puses. Noslēdz pamieru, kura laikā gan vācieši, gan igauņi un latvieši gatavojās izšķirošajai cīņai. Latviešu vienības papildinājās ar jauniem brīvprātīgajiem. Starp tiem bija daudzi Cēsu un Valmieras vecāko klašu skolnieki. Igauņu un krievju skaits vairākkārt pārsniedza latviešu skaitu. 19. jūnijā vācu landesvērs un dzelzdivīzija pārgāja uzbrukumā. Vācieši bija pārāki apbruņojuma ziņā, taču izšķirošus panākumus neguva. 22. jūnijā Igaunijas armija un J.Zemitāna komandētās latviešu vienības pārgāja pretuzbrukumā. Vācu vienības uzsāka atkāpšanos Rīgas virzienā . Drīz vien tā vairs nebija atkāpšanās, bet gan bēgšana. Kaujas laukā palika pamesti lielgabali, ložmetēji, šautenes un munīcija. Latviešu un igauņu karavīri devās uz Rīgu, lai padzītu vāciešus no Latvijas pavisma, bet arī šoreiz iejaucās Antantes valstu pārstāvji. 3. jūlijā Strazdmuižā Latvijas Pagaidu valdība un vācieši parakstīja pamieru. Pamiera noteikumi paredzēja vācu atiešanu uz Kurzemi un Zemgali un tālāku Vācijas pilsoņu izvākšanos no Latvijas. Vācieši šos noteikumus necentās izpildīt.

…