Ko sabiedrība saprot ar vārdu brīvība? Ar vārdu brīvība saprotam: ka tā ir cilvēka spēja patstāvīgi, saskaņā ar savu pasaules uzskatu noteikt savu rīcību un darboties pēc paša lēmuma. Cilvēks savā rīcībā izdara morālu izvēli starp labo un ļauno, tikumisko un netikumisko. Tā kā šī izvēle atkarīga no paša cilvēka, respektīvi, izvēle starp labo un ļauno, tikumisko un netikumisko, uz viņu gulstas morāla atbildība. Mana atziņa pēc uzzinātā par brīvību ir: kur nav brīvības, tur nav arī atbildības. Brīvība ir tās nepieciešamais priekšnosacījums, respektīvi, brīvība bez atbildības nevarētu pastāvēt, jo atbildība papildina brīvību un otrādi.
Tātad, līdz ar to rodas jautājums: kas tad ir atbildība? Atbildi uz šo jautājumu varētu sniegt šādi: tā ir pienākuma iekšējā apjēgšana, paredzot savas rīcības iespējamās sekas un uzņemoties par tām atbildību.
Literāts R. Guardini ir teicis: „Cilvēks nebūtu spējīgs rīkoties tikumiski, ja viņš nebūtu brīvs.” [2; 91]
Cilvēka brīvība nav absolūta brīvība, jo cilvēks nevar pieņemt jaunus lēmumus bez priekšnoteikumiem. Viņa brīvība viņam ļauj iepriekš noteiktās robežās atrast un īstenot atsevišķu pareizo lēmumu. Ja cilvēks pasludina sevi par absolūti brīvu, tad viņš aizvien no jauna plāno savu dzīvi kā radītājs, kas radījis pats sevi .
Kristietībā uzskatīja, ka Bībele apliecina cilvēku kā Dieva attēla brīvību. Šāda brīvība, ka Bībele apliecina cilvēku kā Dieva attēla brīvību nav absolūta. Kristietībā domāja, ka absolūtā brīvība piemīt vienīgi Dievam, kamēr cilvēka brīvība ir relatīva. Tomēr cilvēka brīvība ir patiesa brīvība. Salīdzinot cilvēku un dzīvnieku brīvību, lielākā rīcības brīvība ir novērojama dzīvnieku vidū, jo cilvēkam nav tik attīstīti instinkti. Dzīvniekiem ir mērķtiecīgi, iedzimti un stereotipiski instinkti. Kas dzīvniekam ir rets izņēmums, tas cilvēkam ir norma, rīcības mēraukla: brīva rīcība balstoties uz apzinātu lēmumu. Bioloģiskajā antropoloģijā cilvēku raksturo kā instinktiem nabagu.…
