Šajā cīņas veidā tiek atļauti kāju tvērieni, paņēmieni ar kāju darbību. Brīvā cīņā noteikumi ir tādi paši kā klasiskajā cīņā. Gala mērķis arī ir tāds pats – noguldīt pretinieku z lāpstiņām vai arī iegūt punktu pārsvaru. Brīvā cīņa ir ietver sevī labākus nacionālo cīņu paņēmienus. Pēc oficiālās versijas par brīvās cīņas dzimteni uzskata Angliju.
Jau XVIII gs Anglijā eksistēja cīņas variants, kur tika atļauti paņēmieni ar kājām. XIX gs kļuva par strauju profesionālās cīņas periodu Eiropā. Profesionālism tika arī līdz Amerikai. Tas kļuva par ienesīgu lietu. Ziemeļ Amerikā sāka parādīties jauniešu pulciņi un cīņu klubi.
Cīņa KETČS (cīņas angļu variants) ieguva divus virzienus:
1.studentu un amatieru vidū tā kļuva par sportu, kuru bija interesanti vērot,
2.profesionālais ketčs ir kautiņš, kur tiek atļauti sitieni, žņaugšanas un sāpju paņēmieni.
1904.gadā Olimpiskajās spēlēs (ASV, Sent – Luisa) programmā tika iekļauts studentu – amatieru ketčs. Olimpiskā komiteja to pieņēma un deva nosaukumu Brīvā cīņa (Free stile). Tā kā eiropieši nebija šo cīņas veidu pazinuši, tad olimpiskais turnīrs tika apdraudēts. Un tāpēc, tika nolemts rīkot zem olimpisko sacensību karoga brīvas cīņas valsts čempionātu. Protams, visi dalībnieki bija ASV pārstāvji.…
