Darba autore saprot, ka šādā definīcijā nav pilnībā iespējams paskaidrot, kā mainījās situācija, kad tika ieviesta Jamaikas valūtas sistēma, tāpēc darba autore, apvienojot sniegto informāciju no jau vairākkārt pieminētās G. Libermana grāmatas „Nauda, inflācija, valūtas kurss” un R. Rupeikas-Apogas grāmatas „Valūtas tirgus un valūtas darījumi”, ir izveidojusi īsu Jamaikas sistēmu raksturojošo pazīmju apkopojumu:
1. Zelta demonetizācija. Tas nozīmē, ka zelts vairs nav valūtas prece, tas nepilda naudas funkcijas. Praktiski naudas vienībai vairs nav zelta satura. Pēc Jamaikas sistēmas autoru domām, zelts turpmāk būs tikai cēlmetāls, kas noderīgs tehnikā, medicīnā, juvelierrūpniecībā. Zelts kā maksāšanas līdzeklis ne monētās, ne stieņos nedrīkst tikt pieņemts. [2; 102] Zeltu var pārdot, par to saņemot pretī nacionālo valūtu, ko pēc tam izmantojot norēķinoties par precēm vai pakalpojumiem;
2. „Peldošie kursi”, kurus regulē konkrēto valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samērs. Pati ideja tika izvirzīta vēl gandrīz 15 gadus pirms Jamaikas valūtas sistēmas ieviešanas. Idejas būtības ir tirgus mehānisma izmantošana pret plaša mēroga valūtas spekulācijām. Spekulācijas ierobežotājs mehānisma ir elementārs: aug pieprasījums, ceļas valūtas kurss, ceļoties valūtas kursam, samazinās pieprasījums, samazinoties pieprasījumam, samazinās arī valūtas kurss. Šīs sistēmas mīnus slēpjas tās nenoteiktībā, neviens nevar noteikt precīzu „peldošo kursu” pēc gada vai pieciem gadiem. Katra Centrālā banka rīkojas pēc sava ieskata, vadoties pēc konkrētas motivācijas izdevīguma. 1985. gadā no 149 SVF locekļiem tikai 36 locekļi savām nacionālajām valūtām noteica „peldošo kursu” [2; 103];
3. Valūtas rezervju diversifikācija, to dažādība, daudzveidība. Blakus dolāram un zeltam Centrālo banku rezervēs arvien lielāks īpatsvars bija Vācijas markai, Šveices frankam, Japānas jenai, Francijas frankam, Lielbritānijas mārciņai, Zviedrijas kronai un dažām citām vadošo valstu valūtām; [3; 13].
…
