Ilze. Manuprāt, Ilze ir vispozitīvākais un simpātiskākais tēls brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”. Viņa gan ir tikai pieminēta romāna I daļas trijās nodaļās, tomēr tajās tiek cildināta un slavēta. Ilze ir saimniece nelielās Slātavas mājās „Irbēnos”, viņa ir māte Kasparam un sieva Tenim. ”Irbēnos” viņi ienāca Jura dienā, laikā, kad kalpu kārtai vajadzēja pārcelties no vienas vietas uz citu. „Viņiem ir brīžam jāatstāj tēvu māja pirmo reizi un varbūt, no uzkalniņa atpakaļ skatoties, jāredz pēdējo reizi un jāiet uz turieni, kur viss, viss svešs.” Ilze un Tenis nav bagāti ļaudis un par iztiku viņiem nācies smagi strādāt. Autori akcentē arī to, ka vairāk tomēr ir strādājusi Ilze, jo Tenis ir daudz vieglprātīgāks. Ilzei jāuzņemas visa atbildība, un mirklī, kad viņa ir uz nāves gultas, viņa lūdz Kasparam parūpēties par tēvu.
Autori ir teikuši: „Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu dievu.” Šis fragments raksturo Gaitiņu Ilzi kā gaišu, pieticīgu, ticīgu sievieti. No lasītā var arī saprast, ka Ilzi dzīve nav lolojusi ar priekiem, bet tieši otrādi – visu viņas dzīvi, Ilzei ir bijuši dažādi pārdzīvojumi. Tieši Ilzes raksturojošu aprakstu autori nav minējuši, kā vien teikuši, ka Ilze bijusi pusmūža sieviņa laikā, kad viņi ievācās „Irbēnos” un arī, ka „viņas vaigam nedz vecums, nedz vājums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma.” Par Ilzi var spriest pēc valodas, romānā minētajos fragmentos. Raksturīga ir valodas vienkāršība un daudz izsauksmes vārdu. Viņa visu uztver ļoti emocionāli.…