Es atspoguļoju četrus dzīves ceļus: Oļiņu, Prātnieka, Kaspara un Lienas. Oļiņi pēc pārcelšanās dzīvo saticīgi. Tas, ka Oļiniete ir piecpadsmit gadus jaunāka, neliedz laulībām laimi. Kad Liena jau ir izaugusi un gatavojas jau lūkot precinieku, Oļiņu laulībā saticība sāk zust. Liene ir iemīlējusi Kasparu, bet Oļiniete nevēlas ieprecināt meitu kādam nabagam, Bet gan bagātam vīram, piemēram Prātniekam. Vecais Oļiņš romāna gaitā pamazām sāk spuroties pretī saimniecei, tādā veidā izraisot sīkus strīdus, kas turpinās gadiem ilgi. Prātnieks nemīl Lienu, bet vēlas viņu mantas dēl. Liena tomēr nepiepilda Oļiņietes karstāko vēlēšanos un aizgājusi no mājām, precas ar Kasparu. Viņam dzīvē klājies grūti. Visu laiku ir bijis smagi jāstrādā. Reti uz viņa varēja ieraudzīt smaidu uz lūpām. Vēlāk Lienai piedzimst Kaspara meitiņa Anniņa. Visu šo notikumu rezultātā Oļiņiete ir palikusi nervoza un pa šo laiku situācija viņas ģimenē nav mainījusies. Kaspars tiek nošauts, un Liena ir noslīcinājusies, tomēr Anniņa atgriežas uz dzīvi Slātavā, un viņas dzīves ceļš tikko ir iesācies. Prātnieks pa to laiku ir vācis laurus un gribējis būt bagāts negodībā ceļā. Viņš bija mērnieku uzpircēju starpnieks.
Kaspars sarunā ar māti cilvēkus grupē četrās lielās grupās: ”pirmā – tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, otrā – kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā – kuriem vientiesīgi ziedoņi, bet brangi augļi, un ceturtā – kuri nedz krāšņi zied, nedz nes krāšņus derīgus augļus.” (84.lpp.)
Pirmās grupas cilvēki ir tie, kuri lielās ar ticību un grib pierādīt ar tās palīdzību, ka ir augstāki par pārējiem. Es domāju, ka šis grupas viena no pārstāvēm ir Oļiniete. Viņa ļoti uzsvēra dieva vārdus, kaut gan pati tiem neapzināti turējās pretim.
Otrās grupas cilvēki apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Šeit es pieskaitu Ilzi. Viņa visiem bija mīļa un nekad nevienam nevēlēja ļauna. Ticēja arī Dievam un nezaimoja to. Ilze bija gādīgs un mīļš cilvēks.
Trešajā grupā ietilpst pats Kaspars un pārējie ļaudis, kuri ar ticību nelepojās, bet pierāda savu varenību ar darbiem. Kaspars bija ļoti strādīgs vīrietis un no grūtībām nebaidās. Viņš nekad nelielījās, bet tikai strādāja, un, ja arī viņa darbi nebija neko ievērojami, tad tomēr viņš nenoniecināja citus darbus.…
