Liena
“Viņa bija skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaunākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī.” Viņa bija jauka un izpalīdzīga, un citi to ievēroja: “Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvīvas prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotos vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.”.
Kaspars
“Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas.” Viņs bija ļoti kluss un mierīgs, vienmēr saglabāja vēsu prātu un neapjuka: “Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors; nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij redzama nekāda sirds viļņošanās.”. Viņš pats sevi pieskaita pie trešā tipa cilvēkiem, “kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara”.…