Boriss Nikolajevičs Jeļcins dzimis 1931.g. 1. februārī Sverdlovskā (tagadējā Jekaterinburgā). Viņa tēvs Nikolajs Jeļcins bija pārliecināts antikomunists, tāpēc 1934.g. tika notiesāts uz trīs gadiem Gulagā, turklāt viņam tika konfiscēta manta un īpašumi. Pēc atbrīvošanas viņš kādu laiku bija bezdarbnieks, bet vēlāk strādāja celtniecībā. Jeļcina māte Klaudija Vasiļevna Jeļcina bija šuvēja.
Pats Boriss Jeļcins studēja Puškina ģimnāzijā (Berezņikos, Permas rajonā), mīlēja sportu, par spīti tam, ka bija zaudējis kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu negadījumā, kad kopā ar draugu bija paspēlējies ar granātu, kuru bija nočiepis Sarkanās armijas kazarmās. Augstāko izglītību ieguvis Urālu politehniskajā institūtā Sverdlovskā, specializējoties būvniecībā, šo universitāti pabeidzis 1955. gadā. No 1955 – 1957. gadam strādājis būvniecībā kā meistars, bet no 1957 – 63.gadam paaugstināts amatā strādāja tajā pašā būvniecības nozarē Sverdlovskas pilsētā. (kaut kāds priekšnieks) 1963.gadā kļuva par galveno indženieri (1965.g. šo tur vēl paaugstināja amatā un zem viņa kontroles bija jau vairāki tūkstoši cilvēku). 1961. gadā Jeļcins iestājās PSKP (kurā kopumā pavadīja 29 gadus – līdz 1990.g), bet jau 1968.gadā, kad viņš tiek iecelts celtniecības ministra (cik sapratu) amatā Sverdlovskas reģionālajā partijas komitejā, tiek uzņemts arī PSKP Nomenklatūrā, - tas ir Komunistu partijas tāda kā elite – apakškopa – kuras rokās ir galvenā kontrole pār visām valsts aktivitātēm: valdība, lauksaimniecība, rūpniecība, izglītība utt. 1975.gadā Jeļcins kļūst par reģionālās komitejas sekretāru un līdz ar to viņa uzraudzībā nonāca visa rajona industriālā attīstība.
…
