Vārdu „ētika” (no grieķu etnos – paraža, tikums, raksturs) ievieš Aristotelis 4. gs. P.m.ē. Viņš uzskata, ka ētika palīdz izzināt to, ko vajadzētu darīt un no kā būtu nepieciešams atturēties.
Mūsdienu izpratnē ētika ir mācība par labo un ļauno un tā izpausmēm cilvēka rīcībā un uzvedībā. Tās izpētes objekts ir morāle un tikumība.
Vārdu „ētika” lieto kā sinonīmu vārdam „morāle” tādās vārdkopās kā „profesionālā ētika”, „ārsta ētika” , „uzņēmējdarbības ētika” un „darba ētika”. Vārdu „ētika” attiecina arī uz cilvēka rīcību un uzvedību, uz pašu cilvēku kā darbības subjektu, raksturojot viņu kā ētisku (tikumisku) vai neētisku (netikumisku). [2, 5.-6.lpp]
„Darbs” ir process, kurā dzīvnieciskais, dabiskais tiek pakļauts sociālajam dzīves režīmam, kas atšķiras ar citu ritmu un kārtību, uzdevumiem un mērķiem. Tajā pretruna starp dabisko un sociālo tiek risināta sociālā labā.
Vienīgi cilvēka darbs nav šķirams no tā jēgas, kas paredz cilvēka spēju apjēgt, apjaust, apzināties virsbioloģisko perspektīvu, kura paveras darbā (piem., spēju ielūkoties lietu būtībā u. tml.).” [1;177.-178. lpp]
Lai noskaidrotu, kādi ir ētiskie standarti un sociālās vērtības biznesā jeb uzņēmējdarbībā, sākumā ir jāsaprot un jānoskaidro, kas tad īsti ir uzņēmējdarbības jeb biznesa ētika.
Inta Rogenbuka uzņēmējdarbības ētiku definē šādi: „Uzņēmējdarbības ētika ir vispārējās ētikas pamatideju izmantošana uzņēmējdarbībā. …