EKONOMISKĀS TEORIJAS BŪTĪBA
Ekonomiskās domas attīstības pirmsākumi ir saistīti ar senajiem grieķu domātājiem Platonu, Aristoteli, rakstnieku un vēsturnieku Ksenofontu.
Ekonomikas teorija kā zinātne savukārt ir saistīta ar XVIII gs. ievērojamākajiem zinātniekiem, īpaši ar angļu autora Ā.Smita veikto analīzi 1776. gadā izdotajā grāmatā “Pētījums par tautu bagātības dabu un tās cēloņiem.
Populārākie ekonomikas teorijas kā zinātnes formulējumi ir saistīti ar cilvēka izvēli un rīcību.
Ekonomikas teorija ir zinātne par izvēli. Tā pēta, kā cilvēks izvēlas ierobežoto ražošanas resursu izmantošanas veidu, lai ražotu dažādas preces un sadalītu tās sabiedrības locekļu vidū.
Ekonomikas teorija ir zinātne par cilvēka rīcību materiālo labumu un pakalpojumu ražošanā, sadalē, maiņā un patēriņā, izmantojot ierobežotos resursus.
Formulējumu būtība ir viena, proti, kā cilvēks (sabiedrība) nodrošina ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu neierobežotās vajadzības.
EKONOMIKAS TEORIJAS PĒTĪJUMU METODES
Zinātniskās abstrakcijas metode – kādas parādības, problēmas analīzē atmet nejaušo, neraksturīgo un sistematizē tikai būtisko.
Parciālās analīzes metode – kādas parādības, problēmas analīzē mainīgi ir tikai pētāmie lielumi, pārējie ietekmējošie lielumi tiek uzskatīti par nemainīgiem (ceteris paribus princips).
Indukcijas metode – virzība uz faktiem, tos analizējot un sistematizējot, uz teoriju, no konkrētā uz vispārējo.
Dedukcijas jeb hipotēzes metode – vispārinājumu var izdarīt, balstoties uz gadījuma novērojumiem, loģiku, intuīciju, un formulēt pieņēmumus, kas vēlāk jāpārbauda praksē. Indukcija un dedukcija ir savstarpēji papildinošās pētījumu metodes.…
