„Uzņēmējdarbības ētiku mēdz raksturot kā kalpošanu citiem cilvēkiem, sagādājot viņiem jūtamus labumus un saņemot par to ienākumus, kas attaisno ieguldījumus, un paliekot ētikas ietvaros” [1,65]. Mūsu realitātē ienākumu gūšana iet pa priekšu veselai virknei morāles principu un drīzāk pārvēršas par ikdienas atbildes meklēšanu uz jautājumu kā nozagt, nevis kā nopelnīt. Uzņēmēji uzskata, „ka biznesa ētika ir ideālistisks mērķis, kura sasniegšanai viņi nav ar mieru ziedot savu laiku” [4]. Šāda attieksme aizver viņiem durvis uz pasaules tirgu, kur ikdienas darbībā un uzvedībā jau sen tika pielietoti ētikas principi. Bet dažreiz liekas, ka uzņēmēji nemaz negrib iekļauties lielajā Eiropas tirgū. Kā parāda A. Zakatistova (projekta BETIL (Better Business Ethics in Latvia) vadītāja) pētījumi, „daudzi lietišķo aprindu cilvēki Latvijā biznesa ētiku izprot kā Eiropas uzņēmēju iejaukšanos Latvijas uzņēmējdarbības vidē, lai negodīgi konkurētu ar vietējiem” [4]. Vai tas nozīmē, ka mūsu uzņēmēji Eiropas lietišķo cilvēku ētisko uzvedību uzskata par savā veidā jaunu paņēmienu negodīgai konkurencei un uztver tos kā ienaidniekus?!
Esot gadiem ilgi ieslēgtiem Padomju Savienības robežās, Latvijas uzņēmējiem nebija iespējas gūt pieredzi un zināšanas no attīstītām valstīm, katrs no uzņēmējiem „vārījās savā sulā”, nemaz neiedomājoties par citām ētiskām uzņēmējdarbības attīstīšanas iespējām. Vietējās konkurences spēles bieži vien vairāk atgādina kara lauku, nevis abpusēji izdevīgu un godīgu sadarbību. Liekas, ka uzticībai – vienam no pieprasītākajiem kritērijiem rietumu tirgos – ir diezgan maza nozīme mūsu uzņēmēju vidū. Kā rezultātā „apzināta partneru maldināšana un to nesaudzīga izmantošana ir kļuvusi par vispārpieņemtu ikdienas sastāvdaļu. Vairākums uzskata, ka veiksmīgas uzņēmējdarbības pamats ir māka sevi pasargāt no krāpšanas, kā arī spēja maksimāli izmantot izdevības, kas rodas partneru kļūdu vai to apzinātas maldināšanas rezultātā” [4].…