Ekonomika – tautsaimniecība; ražošanas un sadales attiecību kopums.
Katras valsts politiskā stabilitāte ir atkarīga no ekonomiskās kārtības un uzplaukuma. Cilvēka liktenis ir atkarīgs no savas valsts saimnieciskās dzīves, jo viņš tiecas pēc materiālās labklājības un sociālām garantijām.
Līdz ar saimnieciskajiem panākumiem, ekonomika un uzņēmējdarbība nes sev līdzi arī negatīvas iezīmes. Piemēram, nabadzību pārpilnības vidū, bezdarbu, ar pārtikas produktu kvalitāti saistītus skandālus, sadales taisnīgumu utt. Neskatoties uz to, protams, nevar būt nekādas runas par atsacīšanos no ekonomiskā un tehniskā progresa.
No vienas puses, saprātīgi, lietderīgi un iedarbīgi veidota ekonomika attīsta cilvēkā ierosmi, darbīgumu, prasmi pieņemt lēmumus un tos īstenot. Tā dod iespēju saskatīt sava darba rezultātus un to nozīmi sev un citiem; ar savu izvēli apstiprināt cita cilvēka darba nozīmi sev, piemēram, pērkot cita ražotu preci. Labi paveikts darbs nostiprina darba tikumu un ļauj cilvēkam dzīvot tādu dzīvi, kas viņu nepazemo. Turpretī nesaprātīgi veidota ekonomika, piemēram, plānveida saimniekošana, rada cilvēkā bezspēcību saimnieciskā jucekļa un nekārtības priekšā, pakļaujot viņu pūļa nevaldāmajam spēkam, pamazinot viņa meistarību un apšaubot darba jēgu. Šādā situācija cilvēkos sekmē zagšanas, korupcijas, spekulācijas tieksmes, liekot nemitīgi domāt par elementāras izdzīvošanas nosacījumiem, atņemot neierobežotas sevis pilnveides iespējas. Laba materiālā nodrošinātība nesekmē garīguma attīstību.…
