Ētika jeb morāles filozofija ir filozofijas nozare, kas sistemātiski pēta cilvēciskās vērtības. Tās pētījumu objekts ir arī uzvedības un tikumības teorijas, tikumisko normu jēga.
Mūsdienu pasaulē daudz tiek runāts par ētiskajām normām, kas ir izplatītas gan sabiedrībā, gan biznesa vidē. Tomēr ikvienam ir jāatzīst, ka ētiskās normas ir saistītas ar līdzcilvēkiem biznesa vidē. Ir jāprot iegūt klientu uzticību, saprast to vēlmes un palīdzēt, jābot pacietīgiem un jāievēro kaut vai minimālākās ētikas normas.
Kā darba mērķi vēlos apskatīt, kā ētika ietekmē biznesa attīstību mūsdienu ekonomiskajās attiecībās, jo globalizācijas un informācijas sabiedrības koncepcijas procesi iespaido mūsdienu biznesa ētiku starptautiskajā vidē.
Internacionālā biznesa ētika, balstoties uz cieņu pret citām kultūrām, paver jaunas perspektīvas pasaules ekonomiskajā attīstībā.
Ētikas (gr. val. tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filozofisku mācību par morāli un tikumību. Šo vārdu ieviesuši senie grieķi.
Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet, tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļa, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību (it īpaši tās klasisko, normatīvo variantu).
Mūsdienu ētika ir krietni plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tās priekšmets, joprojām ir morāle un tikumība, taču ne tikai vērtīborientācijas aspektā vien. Tā orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Tās uzmanību saista arī tikumu vēsture un tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā, kā arī tā nosacītājfaktori (morāles socioloģija). Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas (ārsta, skolotāja, jurista, žurnālista utt.) normas. Tradicionālā normatīvā dzīves padoma nozare ir krietni paplašinājusies – tas ir nenovēršams jebkuras teorētiskās disciplīnas pašattīstības rezultāts, reizē ieguvums un zaudējums.
Ētika tādejādi ir filozofiska refleksija par morāles teoriju un tikumības praksi, kas veidojusies, distancējoties no empīriskās īstenības, bet vienlaikus tuvinoties tai tālredzīga dzīves padoma veidā.
Padomi, atšķiras, jo atšķiras apstākļi, kādos dzīvo cilvēki (tautas), atšķiras to attīstības līmeņi, atšķiras arī pašu padoma devēju subjektīvie priekšstati, temperamenti, iespējas un spējas. Arvien pastāvējušas alternatīvas programmas, un tās drīzāk gan ir kultūras ieguvums, nevis zaudējums. Reizēm šīs atšķirības ir ārējas, šķietamas, nevis būtiskas, kā, piem., divām it kā pretējām skolām – kiniķiem un Kirēnes filozofiem Senajā Grieķijā (tā saucamajiem pēcsokratiķiem): kiniķi gara brīvības vārdā iesaka atteikties no visiem civilizācijas labumiem – mājokļiem, ģimenes, grezna apģērba utt., toties Kirēnes skola baudu un prieku atzīst par augstāko dzīves labumu. Taču būtībā Kirēnes baudas balstās uz grieķiem raksturīgo saprātīgo pašierobežojumu, uz atteikšanos no vienas, īslaicīgas baudas citas – pilnīgākas baudas dēļ. Te atšķiras piedāvāto pašierobežojumu “saraksts”, kas kiniķiem ir daudz garāks, taču abi virzieni aizstāv cilvēka pašveidošanu un saprātīgu pašvadi. …
