Bizantijā agrāk nekā citās valstīs sāka veidoties viduslaiku kultūrai raksturīgās iezīmes. Antīkās pasaules bojā eja radīja tik lielus satricinājumus, ka izveidojās priekšstats - pasaule ir sarežģīta un cilvēka prātam neaptverama. Līdz ar to izzuda arī priekšstati par cilvēka dvēseles un fizisko spēku harmoniju. Radās tieksme pēc visaptverošām garīgām vērtībām.[2; 224.lpp.]
Bizantijas arhitektūra un māksla pasaules kultūras vēsturē ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Tās vērtība ir ne tikai izcilajos arhitektūras pieminekļos un mākslas šedevros, kas saglabājušies līdz mūsdienām un joprojām izraisa apbrīnu. Bizantijas kultūra šajā jomā radījusi tādas tradīcijas, kas saglabājušas savu dzīvotspēju līdz pat 21. gadsimtam (piemēram, ikonas). Gan arhitektūra, gan māksla tā spējusi apvienot antīkās un austrumnieciskās ietekmes, nekļūstot par aklu sekotāju, izstrādājot tādus paraugus, ko nākamās paaudzes gadsimtiem ilgi atzinušas par atdarināšanas cienīgiem.
Sākotnēji Bizantijas galvaspilsēta Konstantinopole tika celta kā tipiska romiešu pilsēta, pat vairāk – kā Romas līdziniece, ievērojot antīko pilsētu kvadrātveida apbūvi, taču jau 6. un 7. gadsimtā tā ieguva viduslaikiem raksturīgo radiālo apbūvi. Justiniāna laikā īpaša uzmanība tika veltīta Bizantijas robežu nocietināšanai. Pēc romiešu parauga tika būvēti ceļi, tilti un akvedukti. Kristīgās pilsētas centrā vajadzēja būt nevis foruma laukumam, bet gan kristīgajai katedrālei. Tai vajadzēja kļūt par pilsētas vizuālo un garīgo dominanti, tāpēc viens no bizantiešu arhitektūras pamatuzdevumiem bija jauna tipa dievnama radīšana. Romiešu pagāniskie tempļi šim nolūkam nederēja, jo bija par maziem, lai tajos reliģisko ceremoniju laikā varētu satilpt visa kristiešu draudze. Tā Bizantijas arhitektūrā attīstījās divi reliģisko celtņu pamattipi - bazilika un centriskā plānojuma baznīca.
…
