Bizantijas militārā ārpolitika 6.gadsimtā

Bizantija 6. gadsimtā bija impērija, kuras teritorijas pletās Eiropā, Āfrikā un Āzijā šīs
apdzīvoja daudz un dažādas tautas un etnosi. Šīs milzīgās teritorijas nemitīgi nācās aizstāvēt, jo tām pastāvīgi tika veikti sirojumi un uzbrukumi. Iezīmējās divi galvenie ofensīvu virzieni pret Bizantiju no ziemeļiem uzbrukumus, un sirojumus veica avāri un slāvi, bet no austrumiem nemitīgu spiedienu izdarīja Persija, kas bija Bizantijas mūžīgais ienaidnieks un ik pēc mazākiem vai lielākiem pārtraukumiem iebruka Bizantijā.
Pēc Rietumromas krišanas Bizantija jeb Austrumroma pēc būtības skaitījās visu tās
teritoriju mantiniece un īpašniece, kurai jāvalda šajos īpašumos, bet faktiskā situācija bija savādāka. Rietumromas teritorijā bija izveidojušās barbaru karalistes, kuras nebija Bizantijas imperatora pakļautībā un kuru darbību viņš reāli nevarēja iespaidot.
Jāsaprot arī tas, ka 6. gadsimta imperatori sevi uzskatīja par Romas imperatoriem
(Jāpiebilst, ka arī vienkāršie iedzīvotāji sevi sauca par romiešiem nosaukums Bizantija radās tikai 18. Gadsimtā), kas gan nemainīja viņa varas ietekmi. Situācija sāka mainīties Justiniāna laikā, kad viņš izvērta aktīvu militāro ārpolitiku un veica iespaidīgus iekarojumus, taču Justiniāna tuvākie pēcteči nespēja nodrošināt kārtību visā plašajā impērijas teritorijā un sāk zaudēt iekarotās teritorijas.
Šī referāta mērķis ir atspoguļot un izprast galvenos Bizantijas militārās ārpolitikas
virzienus, cēloņus un vēsturisko specifiku 6. gadsimtā. …