Estētika
Vergturu sabiedrības sairums un tās nomaiņa ar feodālajām attiecībām izsauc būtiskas pārmaiņas visās Bizantijas kultūras sfērās. Rodas jauna estētiskas principu izpratne, jauna dvēseles un ētisko vērtību sistēma, kas daudz pilnīgāk atbilst viduslaiku cilvēka domāšanai un emocionālajai būtībai. Agro viduslaiku estētiskie uzskati, atainojoties dažāda veida kultūras izpausmēs, kas caurstrāvotas ar reliģiozu pasaules uztveri, pakāpeniski, aizstājot antīko kultūru, kļūst par dominējošajiem sabiedrībā. Mainās cilvēka attieksme pret Visumu, dabu, pret pašu sabiedrību. Rodas jauns, kardināli atšķirīgs no antīkās pasaules nostādnēm, pasaules veids, kas sevī ietver specifisku zīmju un simbolu sistēmu.
Antīkās pasaules uztveres vietā, kur dominē dievi un bezbailīgi varoņi, kur augstākā vērtība ir ne no kā nebaidīties un ne uz ko necerēt, nāk pretrunu pārpilns mazais, grēcīgais cilvēks. Viņš ir bezgalīgi pazemots un vārgs, bet tic dvēseles glābšanai citā pasaulē un cenšas šai ticībā rast mierinājumu.
Bizantijas estētika pamatā attīstījās uz antīkās pasaules skaistuma izpratnes bāzes, ietverdama sevī tā sintēzi ar kristietības ideoloģiju.Tai pašā laikā Bizantikas estētikai piemita dziļš dvēseliskums – nenoliedzot cilvēka ķermeņa skaistumu, Bizantijas domātāji tādas ētikas kategorijas kā labdabību, tikumību, dvēseles skaistums uzskatīja par daudz pārākām. Lielā mērā estētisko uzskatu izveidi ietekmēja agrās kristietības pasaules uztvere, kuras pamatdoma balstījās uz pieņēmumu par pasauli kā dievišķā mākslinieka veidojumu. Tieši tāpēc dabīgais skaistums tika vērtēts daudz augstāk nekā cilvēka roku radītais – sekundārais pēc savas būtības.
…