Bizantijas baznīcas struktūra 4.- 5.gs.

TĒZES 1. Referāta mērķis ir apskatīt Bizantijas baznīcas struktūru 4.-5.gs., tās nozīmi valsts laicīgajā varā. Pirmie baznīcas dzīves vadītāji bija apustuļi, kuriem Jeruzalemē palīdzēja „vecajie” un praktiskās lietas kārtoja septiņi mācekļi. Bīskaps pakāpeniski izveidojās par kristiešu kopienas neapstrīdamu vadītāju, kļuva par baznīcas dzīves pamatu un kritēriju. Hipolīta apustuliskā tradīcija sniedz pilnu ordinēšanas un mācītāju norīkošanas kārtības aprakstu. 2. Imperators – „Dieva izvēles vietnieks.” Kopš 4.gs. ortodoksālo baznīcu kā valsts institūciju vadīja Austrumromas(Bizantijas) imperators. Pēc kristīgās ticības pasludināšanas par valsts ticību veidojās garīdznieku amati, pats augstākais bija patriarha amats. 3. Garīdzniecībai no valsts puses tika nodrošināta neaizskaramība un privilēģijas. Katras baznīcas un tās bīskapa sociālais stāvoklis bija tieši atkarīgs no pilsētas statusa impērijā. 325.g Nīkajas koncils pieņēma 20 kanonus, kas regulēja dažāds Baznīcas dzīves aspektus. 4. 3.gs.b. – 4.gs.s. aizsākās klosteru askētisms kristietībā. Baznīcas galveno eliti(mocekļus) aizstāja pirmie mūki. Pahomijs izveidoja pamatstruktūru, kurai vēlāk sekoja visas pēc tam izveidotās klosteru kopienas. Basilija Lielā nopelns bija klosteru kopienu izveidošana ciešā sadarbībā ar baznīcu. 5. 4.-5.gs nozīmīgas pārmaiņas skāra baznīcu - līdz 4. gadsimta beigām kristietība bija kļuvusi par impērijas oficiālo reliģiju, bīskaps, kura vadošā loma baznīcā līdz tam bija goda lieta, tagad varēja baudīt vispārējās augstākās pilnvaras kristiešu zemēs. Kristīgā baznīca savā attīstībā pārņēma daudzas pagānu idejas un simbolus. Arī impērijas administrācijas modeli pārņēma Baznīcas organizācijas.