Romas impērijai sadaloties, tās austrumdaļā 395, gadā izveidojās Bizantijas valsts, kas tajā laikā Rietumromu pārspēja gan ekonomiskā, gan arī materiālās un garīgās kultūras ziņā. Līdz ar Senās Romas pagrimumu un ekonomiskās un kultūras dzīves centra pārvietošanos uz Austrumiem, turp pārcēlās arī Romas politiskās dzīves centrs. Jau 330. gadā Romas imperators Konstantīns pārcēla impērijas jauno galvaspilsētu uz Bosfora tuvumā izvietoto Senās Megaras koloniju Bizantiju, kas deva nosaukumu vēlākajai impērijai. Jaunā galvaspilsēta tika nodēvēta tās dibinātāja vārdā par Konstantinopoli – „Konstantīna pilsētu”. Vietas izvēli noteica izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Šeit krustojās visi lielie tirdzniecības ceļi no Eiropas uz Āziju, te atradās izeja no Melnās jūras uz Egejas jūru. Konstantinopole izveidojās par svarīgu militāri stratēģisku punktu, kas noteica impērijas virskundzību par tuvākajiem jūras šaurumiem. [3.;215. – 216.]
Uzskatot sevi par tiešajiem Romas mantiniekiem, pirmie Konstantinopoles valdnieki valsti dēvēja par Romas impēriju, bet sevi par romiešiem. Arī galvaspilsētu ilgu laiku sauca par „Jauno Romu”. Nosaukums „Bizantijas impērija” radās daudz vēlāk. [3.;216.]
…