Bizantijas valsts radās 395. g., Romas impērijai sadaloties, tās austrumu daļā 330. g. Romas imperators Konstantīns Lielais pārcēla jauno galvaspilsētu uz Bosfora tuvumā izvietoto koloniju - Bizantiju. Jaunajai galvaspilsētai bija jākļūst par „Jauno Romu", tādēļ no dažādām impērijas malām uz to tika savesti mākslas un greznuma priekšmeti. 330. g. „Jaunā Roma" tika iesvētīta par Konstantinopoli. Tā atradās ģeogrāfiski izdevīgā vietā, kur krustojās visi lielie tirdzniecības ceļi, un kur tā drīz kļuva par svarīgu militāri stratēģisku centru.
Pirmie Bizantijas imperatori uzskatīja sevi par Augusta pēctečiem un jutās piederīgi Romas impērijai. Imperatori varu balstīja uz armijas spēku un disciplīnu. Bizantijas karaspēks sastāvēja galvenokārt no vietējiem iedzīvotājiem. Imperatori valstī bija neierobežoti noteicēji par karaspēku, senātu, tautas sapulci, valsts finansēm un likumdošanu. Viņi bija augstākie priesteri un dievišķas varas iecelti Dieva vietnieki zemes virsū.
No 4. - 7.gs. Bizantija apvienoja Balkānu pussalu, Egejas jūras salas, daļu Mezopotāmijas, Armēniju, Sīriju, Palestīnu, Ēģipti, Krētu, Kipru, Arābijas un Melnās jūras piekrastes kolonijas.
Lielāko varenību Bizantija sasniedza imperatora Justiniāna I laikā (527.-565.g), kurš pārveidoja Romiešu tiesības (tiek pieņemts Justiniāna kodekss), nostiprināja valdnieka varu, iekaroja Z-Āfriku, Itāliju, Spānijas DA daļu, centās atjaunot agrāko Romas impēriju. Viņš atbalstīja baznīcu un vidējos zemes īpašniekus, bija nežēlīgs pret ķeceriem(baznīcas atkritējiem). Vēsturiski Justiniānu pamatoti uzskatīja par izcilāko Bizantijas imperatoru. Par viņu teica : „Ķeizars, kurš nekad neguļ." Justiniāns valdīja gandrīz 40 gadu.
Bizantija kļuva slavena ar bagātajām pilsētām- Aleksandriju, Damasku, Nīneju, Atēnām un, protams, Konstantinopoli. Bizantija kļuva par nozīmīgāko viduslaiku mākslas centru.
Bizantijas iedzīvotāju sastāvs bija ļoti raibs- grieķi, romieši, sīrieši, persieši, armēņi, gruzīni, slāvi, bet par vienotu valodu kļuva grieķu valoda.
Ar laiku par Bizantijas kultūras pamatu kļuva grieķu valoda, no romiešiem mantotā pārvaldes sistēma un kristīgā reliģija.
7.gs. sākumā Bizantija pārdzīvoja smagu krīzi. Tā zaudēja lielu daļu iekarojumu, un to nemitīgi apdraudēja slāvu iebrukumi. Valsts pārdzīvoja arī ekonomisko pagrimumu un politiskās jukas. Verdzību pamazām nomainīja feodālās attiecības.
Savstarpējās ķildas, cīņa par varu, svētbilžu kari, daudzās sacelšanās- tas viss novājināja valsti, piespiežot valdošās šķiras uz laiku samierināties. Notika tuvināšanās ar Seno Krievzemi un Skandināviju. Tomēr 11.gs. atsākās senie ķīviņi starp Austrumu un Rietumu baznīcām, kas beidzās ar to pilnīgu atdallšanos. 1204.g krustneši ieņēma un izlaupīja Konstantinopoli, valsts praktiski saira.…
