Secinājumi. Latviešu mītoloģiskajā pasaulē par bišu patronu tiek uzskatīts Ūsiņš. E.Virza poētiski apvij Ūsiņu ar bitēm: “(...)Ūziņa garā, dzeltenā bārda sāka dūkt, un tur aizmigušas bites pamodās un devās laukā, ietinot Saules ratus tāli dunošā brūnā mākonī. Ūziņš iedzirkstījās un, (...) aplidots bitēm, stāvu gaisā pacēlās, (...)” Taču arī Māra kā vieliskās pasaules pārzinātāja, lopu un kustoņu aizbildne, “Straumēnos” aprauga bites: “Kas tic, tas būs redzējis mīļo Māru pusdienas laikā steidzamies.(...) Vai viņa nāk no bitēm, kas bariem dodas pāri? Neredzama jums ir pagājusi garām Māra liepziedu smaržas mākonī.” Par bitēm gādā ne vien viņu mītoloģiskās pasaules aizgādņi, bet arī cilvēks - ar Dieva palīdzību, veicot maģiskas darbības, rūpējoties. Bišu čaklums bez vagara uzraudzības, prasme sadzīvot pulciņā un māksla piepildīt tukšu vietiņu liek tās apbrīnot un tām līdzināties. Bites nospiešana pat sapnī saistās ar iznīcību. Folklorā bite ir duālas dabas. Meitas salīdzinātas ar bitēm dziedāšanas prasmē un čaklumā– kā bites piešuj un piepilda kāres, tā meitas pūru. Meitu un bišu analoģija jaušama arī attiecībā uz tautu sagaidīšanu un tautās iešanu – abas piesaista ar savu pilnību un abas ieiet gatavā namā; mantojuma paražu tiesībās –meitai, tāpat kā bitei, netiek iedalīta zeme īpašumā. Savukārt bites dzeloni simboliski var saistīt ar vīrišķo aspektu, dzimumlocekli – kur “mazais vīriņš” dur, tur pampst. Arī meitas vainagā tikusi bite garantē kāzas – vismaz agrākā tikumu izpratnē. Bite ir Dieva padoms un zudusī saikne ar dabu. Vērojot bites, zemnieks var uzzināt laika apstākļus un tuvojošos nokrišņus, tādējādi plānot savus sētā, pļavā un tīrumos darāmos darbus. Saule un bite, abas līgodamas tīrumos, nodrošina tiem auglību, savukārt cilvēks ar savām darbībā, kas nereti ir maģiskas, rituālas, nodrošina auglību bitēm, no kurām gūst ne tikai materiālus labumus – medu, vasku, u.c. bišu produktus, bet arī mācību - bite liek cilvēkam sevi turēt rāmu, vērīgu un tīru gan garā, gan miesā.
…
